Pievienot darbus Atzīmētie0
Darbs ir veiksmīgi atzīmēts!

Atzīmētie darbi

Skatītie0

Skatītie darbi

Grozs0
Darbs ir sekmīgi pievienots grozam!

Grozs

Reģistrēties

interneta bibliotēka
Atlants.lv bibliotēka

Kaut uz pavisam neilgu brīdi

Autora bildeAutors: Agnese Afoņina / Daugavpils Valsts ģimnāzija Vērtējums:  +56
Vērtējums:  +56
Tumsa. Lietus. Cilvēki kā zombiji bezemociju sejām gaida savus ļaudīm pārpildītos autobusus, un es lēnā solī tuvojos savai mājai. Nesteidzoties izvelku atslēgas no bikšu aizmugurējās kabatas, atveru durvis, pārlaižot skatu pāri neapgaismotajai ielai, bezrūpīgā soli ieeju mājā. Nekas nemainās, mani vēl joprojām pārņem milzīgs tukšums. Baismīgs, melns, nu jau pierasts tukšums. Ieslēdzot gaismu, tumsa nepazūd, viss - gluži pretēji - kļūst arvien tumšāks un tumšāks.
Uzvāru sev piparmētru tēju, pabaroju kaķi un dodos uz augšstāvu. Klusums, pārdabisks klusums, dzirdams tikai lietus, bezkaunīgi klauvējot pa palodzi. Uzgērbju savu pelēcīgi saburzīto džemperi, kuru man atstāja mamma, pirms mani pameta bērnu namā, nesteidzīgi tuvojos logam. Uzrāpjos uz palodzes, dziļi ieelpoju, un te nu tas ir- sākums, manas melodijas sākums.
Kreisajā ausī ielieku atskaņotāja labo austiņu, sāk skanēt mana dzīves melodija. Katram tāda ir. Šo melodiju nedzird neviens, tikai es un mans kaķis, kurš caur neaizvērto durvju šķirbu pārlaiž žēlastības pilnu skatu pār mani un, ilgi nedomājot, lēnā solī dodas prom. Šī nelīdzeni saskrāpētā palodze sevī glabā daudz vairāk labu atmiņu, nekā es spētu atcerēties, šī palodze man sniedz mieru. Tik ļoti vajadzīgo sirdsmieru.
Rokās turu salocītu fotogrāfiju. Nē, atceros gan, pirmais iespaids nekur nepazūd. Tas vienmēr ir mums līdzās. Es neprātīgi jūsmoju par viņu. Par zaļganpelēko acu īpašnieku. Viņa smarža un smaids ir tik ļoti jūtams, ka šķiet- sēžu viņam blakus...
Naktī bieži redzu, ka mēs braucam pa garu, taisnu lielceļu. Dažreiz ir jāapstājas vai janogriežas, lai ceļš neaizved un nepareizo pusi. Ir saullēkts un saulriets vienlaicīgi. Smaržo pēc tikko nopļauta siena, un ir jūtama tā īpatnējā bērnības smarža.
Uzkāpjam kāpās, kur vienmēr pūtīs vējšs. „Māju mēs uzcelsim blakus jūrai,” viņš nomurmina, „lai katru mirkli spētu klausīties viļņos.” Saceram dziesmu ar tik ļoti pazīstamo melodiju. Šis mirklis nebeigsies. Ar drēbēm metamies ledaini aukstajā jūrā, man patīk viņa idejas. Guļam smiltīs un skatāmies, kā debesis apēd tumšpelēkais. Smiltis salīp aiz ausim, un matos tās paliek vēl ilgi.
Tumsa ir tik tuvu, ka gribas bēgt, bet mēs nebēgsim, mēs nekur nesteigsimies. Iedarbinām mašīnu un dodamies, kur acis rāda. Iezvanās telefons, pazīstsama balss jautā, kur esmu? Es neatbildu, jo jūtos kā nekad. Es agrāk uz lietām skatījos savādāk, tomēr viņa starojošās acis es mīlēju tā, kā neviens nekad nav mīlējis.
Kad biju maza, ļoti baidījos no tumsas, bet tagad esmu gatava dzīvot tumsā, ja vien man blakus ir viņš. Tumsā neko nevar redzēt, var tikai just. Tāpat kā vēju un mīlestību, kuru mēs neredzam, bet jūtam. Vējš un koku šalkoņa tur, augšā, stāvam, līdz ceļiem iebriduši jūrā, ar katru reizi vilnis kļūst arvien lielāks un lielāks. Skatāmies uz jūru. Tā ir tik ļoti skaista, un man škiet- tā turpinās mūžīgi. Jūru nevar aizmirst. Nevar aizmirst arī dziesmu par jūru līdz ceļiem, kuru šobrīd nopietnā balsī dziedam viens otram.
Sagaidījuši trako vēju, kas pūš matus sejā, neko nejautājot, un uzdzen patīkamus drebuļus un zosādu, domājot tieši par neko, sākam skriet gar jūras krastu. Galvā abiem ir ilgi gaidītais tukšums.
Salasām čiekurus un iekurinām ugunskuru, skan čiekuru sprakšķēšana, tā ir tik silta un maiga. Skan viņa klusie čuksti, es mazliet nodrebu, mūsu skatieni pārmijas, viņš pievelk mani sev tuvāk klāt un rokās paņem savu mūžīgi skanošo ģitāru. Mēs stāstām viens otram lietas, ko nekad neesam stāstījuši nevienai citai dzīvai dvēselei. Es klausos viņa patīkamajā balsī un patiesi vēlos dzirdēt ko vairāk. Mēs dalāmies ar saviem sapņiem, mērķiem, ar visu to, ko dzīve mums ir devusi un bieži vien arī ņēmusi. Starp mums nekad nav valdījusi greizsirdība, vilšanās, tikai klusums un miers, kad viņš ir blakus. Tikai vienreiz mūžā mēs atrodam kādu, kurš spēj apgriezt mūsu pasauli kājām gaisā.
Krāsas šķiet spilgtākas, skaņas- izteiktākas, un smaids uz lūpām - bezgalīgs. Viņa klātbūtnē nav nekādas vajadzības pēc tukšām sarunām un mākslīgiem smaidiem, pilnīgi pietiek ar to, ka sēžam viens otram blakus. Mana vienīgā iespēja dzīvot ir zināt, ka šis cilvēks ir daļa no manas dzīves.
Kaut kas iespīd man acīs, atverot tās, saprotu, ka no auss ir izkritusi mana atskaņotāja austiņa, ir rīts. Dzestrs, negaidīti pienācis rīts. Melodija vairs neskan. Nolecu no palodzes, apleju piparmētru tēju, pabaroju kaķi un dodos savās ikdienas gaitās tur, ārā, kur valda pelēka vientulība. Drīz no jauna rietēs saule, un es no jauna dzirdēšu savu dzīves melodiju ar viņa fotogrāfiju rokās...
Komentāri
Nav neviena komentāra

Izvēlies autorizēšanās veidu

E-pasts + parole

E-pasts + parole

Norādīta nepareiza e-pasta adrese vai parole!
Ienākt

Aizmirsi paroli?

Draugiem.pase
Facebook

Neesi reģistrējies?

Reģistrējies un saņem bez maksas!

Lai saņemtu bezmaksas darbus no Atlants.lv, ir nepieciešams reģistrēties. Tas ir vienkārši un aizņems vien dažas sekundes.

Ja Tu jau esi reģistrējies, vari vienkārši un varēsi saņemt bezmaksas darbus.

Atcelt Reģistrēties