Pievienot darbus Atzīmētie0
Darbs ir veiksmīgi atzīmēts!

Atzīmētie darbi

Skatītie0

Skatītie darbi

Grozs0
Darbs ir sekmīgi pievienots grozam!

Grozs

Reģistrēties

interneta bibliotēka
Atlants.lv bibliotēka

Mans laiks. Jeb, Pasaule, sadodieties rokās! Ap manu kaklu un nožņaudziet mani.  (5)

Autora bildeAutors: Laura Kaiva Zirukishijizitetoka / Aizkraukles novada ģimnāzija Vērtējums:  +191
Vērtējums:  +191
Sniegpulkstenīši – policija tā sauc mirušos zīdaiņus, kurus pavasaros atrod pēc sniega nokušanas. Un citi jauki ievadvārdi.
Kamēr citi prasa kukuļus zvēriņiem, cīnās ar ārstiem un slepkavo nemaksātājus namu pārvaldēs, mani nomoka jautājums: Kafiju vai tēju? „Tēju,” teica organisms. „Kafiju!”es nosaku.
Nē, nesaku, nodomāju. Mani šausmīgi kaitina, ja kāds sarunājas pats ar sevi (kas mūsdienās ir visai bieža parādība).Un kā par spīti man te jauna klases biedrene, kura risina ar sevi dialogus kā goblins no gredzenu pavēlnieka.
Un skolā novērota vidējā „meikapa” slāņa palielināšanās par ~400%. Vienā gadījumā biju stingri pārliecināta, ka meitene no rīta iekritusi rasola bļodā.
Paveros pa logu: viena blonda muļķe, skrien un rakājas pa somiņu. Bet ,protams, ka muļķe, viņa sevi ne tādos vien vārdos nosauks, kad beidzot sapratīs, ka E-talons palicis mājās.
Sievieti apsteidz makšķernieks, pēc kura kāju kustībām var spriest, ka viņš ar kaut ko lepojas. Vai nu par savu „kruto” riteni vai arī, ka blondās un rozās krāsas sajaukumam uz ceļa varēs paspīdēt ar savu lielo zivju maisu . Gan jau, ka, ieguvis tiesības zvejot asarus, viņš uzreiz devās no āliņģa ķeksēt ārā zandartus. Likums nav latvieša iemīļotais loms.
Tāds, lūk, ir mans laiks. Nemaz nerunājot par egoismu un patmīlību cilvēkos, kas kā balandas un latvāņi pārņem laukus un pļavas.
Kaķis trīs dienas gavēja , pēc tam saprata, ka es viņam neko citu kā viņa parasto „paiku” nedošu un meta mieru. Vilšanās. Uzticības māsa, kuru viņa nekad nav vēlējusies.
Un sausais atlikums ir tāds, ka vārds „atbildība” daudziem ir tukša skaņa. Cilvēks otru savaldzina, pārdomā par kopā būšanu, un aizbēg kā kaķis pavasara naktī.
Liekas, ka jādzīvo tā: neraudi par pazaudēto, nepriecājies par atrasto.
Un tad arī doma: „es viņu neatdošu pat pasaules galam,” nekad nebūs dzimusi.
Tā nebūs labāk, bet noteikti, ka vieglāk gan.
Cilvēki ir tik ticīgi. Dievticība, kas ir slēpta hipnoze. Psiholoģija. Kas būtībā ir tukša runāšana, lai liktu katram justies īpašam un atbrīvotu no atbildības. Un lai noveltu visu vainu uz māti.
Cilvēks, kurš ir normāls, pavisam noteikti nav normāls.
Bērns, kuram viss dzīvē būs pareizi, kļūs tik ļoti nepareizs, ka Breivīks nobāl un pieprasa patvērumu Bengālijas cietumā.
Un cik taukaini-putukrējumaini jēlam jābūt, lai sevi nosauktu divos trešās deklinācijas vārdos? "Jēzus Kristus".Briesmīgi.

Tāpat kā:

Mikus Pekus, Aikus Taukus, Maigus Medus.

Ieslēdzot televizoru, pa LTV1 par Ziedoni tāds pēcnāves apskats, jū nou.
Un kļūst skaidrs, ka:

1) lai tu eksistētu, tev jānomirst
2) tavā gadījumā tas nedarbojas
3) ej uz 1.
4) dzīvo, audz, strādā utt., un būs labi
5) tavā gadījumā tas nedarbojas
6) ej uz 1.

Un te esmu es, kura aizraujas ar ietaupīšanas mākslu.
No miskastes kastes iznāktu laba miskaste.
Par cik aizkari ir visiem maniem kaimiņiem, es iztieku bez.
Vienīgais cilvēks, kuram varu kaut kur piekrist, ir puisis, kurš skaistumkonkursa laikā teica: „Bāc, dēļu tik daudz, ka es te varētu atvērt savu gateri.”
Slimības. Šajā iPodalizācijas laikmetā tās izplatās kā utis bērnudārza grupiņā. Un tieši šādu cilvēku dēļ:
- ko tu te atnāci šķaudīt!?
- man vienai garlaicīgi slimot.
Tagad vajadzētu kā Simpsonu Bārtam pierakstīt pilnu tāfeli ar: „Nemet plinti krūmos, nemet plinti krūmos”.
Labāk mest piecas rokas granātas. Un jāaiziet uz banku. Ar benzīnkannu.
Dzīve sāk garšot pēc tā, pēc kā viņa ož. Labi, ka cinisma mērce noslāpē pamatēdiena garšu.
Viss ir apvelcies ar biezu un nejūtīgu ādu; viss pāriet, un es vairs nezinu, kur esmu mirusi.
Tāds ir mans laiks. Un tie, kas sludina, ka cilvēks ir tas, ko viņš redz un ko saka, un ko ēd..alnisms. Sanāk, ka es esmu pļecka, jo skatiens aizsniedzas pie uz galda esošā putukrējuma, kura dēļ es sevi šaustu, jo tas nav tāds, kā ruletēs-tāds gaisīgs un feins .Bet man..pļeckains un pa saldu.
Vakaros mans laiks ir kā tumša un aizlauzta Ņūorleānas blūza dziesma, kas pēkšņi apraujas un paliek tikai ritms.
Ceru, ka par šīs esejas uzrakstīšanu man nepiesaistīs kādu pantu ellē.
Komentāri
Indra Čamane25.03.2013. 13:47
skaisti, man patīk!! :)
Edīte Ulaseviča21.03.2013. 13:12
labi uzrakstīts
Edgars Oboļevičs17.03.2013. 12:41
labs
Arnis Bartušs17.03.2013. 02:41
http://exs.lv/read/alnisms
Rūta Lūse17.03.2013. 00:14
Ja meitene slēpjas aiz šī garā pseidonīma, tas norāda, cik apmulsusi viņa jūtas IT laikmeta informācijas plūsmā, kur savu ceļu atrast grūti, it sevišķi kontrastā starp virtuālo un sadzīves realitāti.

Izvēlies autorizēšanās veidu

E-pasts + parole

E-pasts + parole

Norādīta nepareiza e-pasta adrese vai parole!
Ienākt

Aizmirsi paroli?

Draugiem.pase
Facebook

Neesi reģistrējies?

Reģistrējies un saņem bez maksas!

Lai saņemtu bezmaksas darbus no Atlants.lv, ir nepieciešams reģistrēties. Tas ir vienkārši un aizņems vien dažas sekundes.

Ja Tu jau esi reģistrējies, vari vienkārši un varēsi saņemt bezmaksas darbus.

Atcelt Reģistrēties