Manā uztverē laiks, kas cilvēkam atvēlēts, lai izdzīvotu – pilnvērtīgu, laimīgu un bez nožēlas – dzīvi, ir pats nenovērtējamākais dārgums. Veselība, bagātība, emocijas ietilpst prasmē viedi izmantot sev piešķirto daļu no relatīvās dzīves.
Apkārt dzirdu daudz gudru runu, lasu rakstus un atziņas par to, kā pareizi dzīvot un ēst, nebēdāties par sūro ikdienu, bet gan raudzīties pozitīvajā un tvert katru momentu no dzīves. Protams, arī manā galvā ir raisījušās domas par, jauniešiem tik tipisko, dīkdieņa dzīves vieglumu. Nav nekādu dižo rūpju, plezīrs un dzīvošana vecākiem uz kakla. Bet pie šī punkta retajam ieslēdzas pienākumu apziņa. Sajūta, ka kaut kas nav gluži kārtībā, noved pie sekojošām domām – jāizkalkulē vērtības, kas manā dzīvē ir primārās.
Šajā pusgadā es esmu stingri nolēmis pievērsties izglītībai. Vispirms mācības un tikai pēc tam izklaide un citas lietas. Sagatavošanās eksāmeniem, prasa daudz laika un pūļu. Intensīvi pašmācības ceļā, kā arī konsultāciju laikā un privātstundās atkārtoju mācību vielu, trenējos uzdevumu pildīšanā un teorētisko zināšanu bagāžas papildināšanā. Īpaši cenšos svešvalodās pieķert pa mazumiņam klāt, jo apjaušu, ka, pēc vidusskolas beigšanas, ļoti iespējams došos ārpus Latvijas robežām, kur nāksies komunicēt ar to vārdu krājumu un spējām, kādas būšu iespējis apgūt.
Ja reiz laba karjera, tad noteikti vēlētos saņemt par to pienācīgu atalgojumu par tādu darbu, kuru daru ar prieku, un varu atļauties atpūsties pēc sirds patikas, neuztraucoties par sīkumiem. Tā teikt – dzīvot, cepuri kuldams. Taču, pēc manām domām, ir citas, daudz nozīmīgākas vērtības. Dzīves pieredze un gudrība ir neatsveramas patstāvības pamats. Cilvēciskums palīdz būt labā saskarsmē ar sabiedrību, Dzīve vienmēr uzsmaida tam, kurš mīl citus un pats sevi.
Es pats esmu samērā izbrīnīts par to, cik ļoti esmu mainījies šī vidusskolas pēdējā gada laikā. Domas kļuvušas līdzīgas kā jau pieaugušam cilvēkam. Prioritāšu izvirzīšana priekšplānā, savukārt mazsvarīgāko lietu atlikšana malā. Pievēršanās mācībām un turpmākajai karjeras sagatavošanās procesam. Arī savas veselības saudzēšana – pārtikas paradumi, miegs, garīgā un fiziskā ķermeņa noslogošana – kļuvusi par ikdienu. Ikdienu, kas mani apmierina un nesīs augļus turpmākajā dzīvē. Laiks rit uz priekšu un pagātnes notikumus nevar izmanīt. Tāpēc jāsāk domāt jau laikus, lai nenāktos pieļaut kļūdas, par kurām var nākties gauži pārdzīvot. Reizēm tas ir slinkums, kas aptur cilvēku no kādu noteiktu apņemšanos vai darbu uzsākšanas. Reizēm bailes. Dzīvodams bailēs, cilvēks nekad neko nesasniegs. Gadās, ka par šīm kļūdām nāksies maksāt. Taču, bīstoties uzsākt to, ko vislabāk patīk darīt, var nākties palaist garām lielo laimes lozi. Jāapzinās, ka realitātē ir jāuzņemas risks. Viss ir katra paša rokās. Tas ir mans laiks, mana dzīve, mana izvēle.
