Laiks – tas ir neapturams spēks, kas atrodas visu dabas norišu centrā un virza tās ar nepielūdzamu precizitāti. Ziemu nomaina vasara, nakti – diena. Vecāku celtie nami sabrūk, bet bērni uzbūvē citus. Laiks var šķist abstrakts un nereāls, tomēr atliek vien palūkoties uz kādas večiņas grumbu savagoto seju vai birstošām lapām rudenī, lai saprastu, ka tas ir pavisam īsts un vienmēr klātesošs. Paisumi un bēgumi, dzīvnieku un augu dzīves – pati daba rūpējas, lai mēs apzinātos laika ritumu. Mēs to sajūtam, kad lūkojamies uz maziem bērniem vai portretiem, kuros attēloti ļaudis, kas jau sen kļuvuši par pīšļiem. Tas liek aizdomāties - kā dzīve izvērtusies tiem, kas redzējuši mani kā mazu, neaizsargātu bērniņu? Vai mans vārds kādam būs zināms arī tālā nākotnē?
Viss šajā pasaulē ir vienots un ciklisks. Katram cilvēkam šūpulī ir ieliktas gadu tūkstošiem krātas zināšanas. Par savām īpašībām, spējām, par pašu dzīvību mums jāpateicas senču viedumam, kas ļāva tiem izdzīvot. Bet par nākotni esam atbildīgi mēs paši. Brīžiem var šķist, ka viss svarīgais jau ir atklāts. Jā, ir nepieciešami daži izgudrojumi medicīnā un varbūt ēdiens nabadzīgākajām pasaules valstīm. Tomēr mēs uzskatām, ka visas šīs mūsdienu tehnoloģijas agrāk vai vēlāk to nodrošinās. Daži pat apgalvo, ka cilvēces attīstība ir apstājusies un ka tieši tehnoloģijas padara cilvēkus dumjākus, bet es tam nepiekrītu. Manuprāt, cilvēki pielāgosies, tāpat kā līdz šim.
Pasaulē taču vēl ir tik daudz neatklāta! Katru gadu tiek atrastas jaunas dzīvnieku un augu sugas, pat senatnīgas mežoņu ciltis. Okeānu dzīles vēl joprojām glabā neskaitāmus noslēpumus, un virs galvām mums plešas izplatījums, pirmatnīgs un pārsteigumu pilns. Atliek vien izvēlēties, un mūsdienu priekšrocība ir tāda, ka šķēršļu tikpat kā nav. Informācija ir pieejama ik uz stūra, arī ceļošana vairs nav tikai bagāto privilēģija. Visa pasaule ir atvērta, un, manuprāt, mums ir jācenšas izmantot katru izdevību, ko sniedz dzīve. Un nav svarīgi, vai tie ir elpu aizraujoši piedzīvojumi kaut kur augstu kalnos, jauni atklājumi zinātnē, vai pankūku cepšana savā virtuvē. Jā, arī es sapņoju par ekspedīcijām Amazones džungļos. Mana kvēlākā vēlēšanās ir izlēkt ar izpletni, un es darīšu visu, kas manos spēkos, lai šos sapņus piepildītu. Šādi īpaši notikumi ir ļoti vilinoši, bet tieši ikdienas pienākumi, kas mijas ar maziem priekiem un brīnumiem, padara mūs par tiem cilvēkiem, kas mēs esam. Tie virza pasauli.
Rasas lāses zilā zvaniņa trīsošajās lapiņās, jūras vējš matos, smaržīga smalkmaizīte un pelēks kaķis žogmalē. Kāda velosipēda džinkstošais zvaniņš un kaimiņu bērnu smiekli. Ceļmalas putekļi un saules stari, kas rotaļājas jumta korē. Pulksteņa tikšķēšana un darbs, kas steidzami jāpadara. Sava smaida atspulgs kādās citās acīs. Sirdi plosoši šņuksti pusnaktī un saullēkta mierinājums. Melni baltie klavieru taustiņi un maija mijkrēslis. Šie sīkumi dod dzīvei piepildījumu. Pat nepatīkamas lietas ir nepieciešamas. Kā gan mēs spētu novērtēt labo, ja neiepazītu pelēko un skumjo? Kāda būtu jēga izciliem panākumiem, ja pārējā dzīve būtu tukša?
Laiks ir neparedzams un brīnumains. Tomēr īsto vērtību tam piešķiram mēs paši. Laiks plūstoši nes cilvēku likteņus, savijot tos krāšņos mezglos. Atliek vien nepadoties, tos šķetinot, un sekot savam ceļam. Dzīvot.
