Mans laiks (1)

Laiks! Laiks ir kaut kas tāds, ko cilvēks nespēj ne ietekmēt, ne arī mainīt. Lai ko arī cilvēks darītu vai nedarītu, laiks plūst neatkarīgi no viņa. Līdz ar to cilvēks nemaz īstenībā nezina, kas ir laiks. Taču viņš par to var domāt, prātot un radīt kādu tikai sev piederošu un varbūt kādam citam nemaz nesaprotamu skaidrojumu šai būtiskajai pasaules sastāvdaļai, ko sauc par laiku. Laiks!
Manuprāt, laiks vislabāk ir aprakstāms trīs formās – pagātne, tagadne un nākotne. Šie trīs vienkāršie vārdi izsaka visu pasaules spēku, jo viss, kas notiek pasaulē, ir pakļauts laika ritējumam. Laiks ir tas, kurš padara cilvēku mirstīgu. Tas skrien neizsakāmi ātri, un, kad mēs tam vairs netiekam līdzi, mūsu ķermenis apstājas un mēs mirstam. Apstājies ir mūsu laiks, bet laiks, kurš vada pasauli, ir nemirstīgs, tas ir mūžīgs un nepārtraukti tikai iet, iet un iet... Bez laika, iespējams, cilvēks nevarētu eksistēt, bet varbūt viņš kļūtu nemirstīgs, tāpat kā laiks, jo tad nebūtu ne pagātnes, ne tagadnes, ne nākotnes, kas veido cilvēka dzīvi, dažādus laika posmus viņa dzīvē – dzimšanu, dzīves ritējumu un nāvi.
Pagātne, tagadne un nākotne savā starpā ir ļoti cieši saistītas. Cilvēka pieredze veidojas no pagātnes notikumiem, taču tad, kad cilvēks atmiņā atsauc seno dienu notikumus, zemapziņa nesaprot, ka atmiņā atsauktais notikums ir noticis pagātnē un pieņem, ka tas notiek šobrīd, līdz ar to tie nekavējoties sāk eksistēt arī tagadnē. Tātad pagātne eksistē atmiņās, bet, ja mēs to atceramies, tā eksistē arī mūsu tā brīža domās – tagadnē. Kā ir ar tagadnes saistību ar nākotni? Kad beidzas tagadne un sākas nākotne? Manuprāt, nākotne sākas mirklī, kad kaut kāds notikums ir noticis un cilvēks to ir aptvēris...tad tas no tagadnes jau ir pārvērties par pagātni, un tas, kas notiek jau nākamajā mirklī, ir vēl tikko kā bijusī nākotne, kas nu pārvērtusies par tagadni, un ir radusies jau kāda jauna, vēl nezināma nākotne. Šeit varam redzēt, ka laiks rit tik ātri, ka cilvēks nemaz nav spējīgs tam izsekot līdzi. Pagātne, tagadne, nākotne – tās viena ar otru mainās milzīgā ātrumā. Varbūt tieši tāpēc arī ir tik grūti noformulēt, kas ir laiks, jo cilvēks nemaz nespēj aptvert laika pēkšņo un straujo mainīgumu. Kā gan lai noformulē to, kam tu nemaz nevari izsekot līdzi, ko nevari aptvert?
Vēl, runājot par laiku, es domāju, ka tas, ko cilvēks vēlas visvairāk, ko viņš vēlas paildzināt, pēc kā ilgojas, nav saistīts ar laiku kā tādu, bet gan ar viņa personīgo, piedzīvoto laiku – to, kas noticis, notiek un vēl tikai notiks tieši ar viņu. Šis laiks ir vienīgais, kuram var uzticēties un kuru var uzskatīt par patiesu, jo tas, ko raksta grāmatās, lasa lekcijās, stāsta apkārtējie vai pārraida radio un televīzijā, ir vispārinājums, otrreizējs laika attēlojums, formulējums, balstoties uz to, ko ir piedzīvojis kāds cits, līdz ar to ES to vairs nevaru piedzīvot kā pirmais. Tādēļ vienīgā laika forma, kurai var ticēt pilnībā, manuprāt, ir tagadne, jo tā ir tas, ko es pats šobrīd izdzīvoju, savukārt pagātnei un nākotnei cilvēks nevar uzticēties, jo viņš nevar zināt, kādas tās tieši ir un to arī nekad nevarēs. Pagātne sastāv no brīžiem, kas kādreiz ir bijuši un izbijuši, varētu pat teikt, ka pagātne ir mirusī tagadne. Pagātni izsaka divas lietas: atmiņas un pagātnes laiks. Savādāk pagātni izteikt nevar. Pat tad, ja cilvēks spētu ceļot laikā un atgriezties pagātnē, viņš to nekad nesasniegtu, nevarētu izdzīvot, jo tas, ka viņš ceļo laikā, tik un tā notiek tagadnē – cilvēks apzinās, ka realitātē viņš atrodas tagadnē nevis pagātnē, viņš apzinās, ka šobrīd ir aizceļojis uz pagātni. Tāpēc pagātni cilvēks spēj vienīgi iztēloties, bet nespēj un nekad nespēs kļūt par tās sastāvdaļu.

Liela daļa cilvēku pagātni uztver kā kļūdu un neveiksmju virkni, bet nākotni kā bezgalīgas iespējas labākai dzīvei. Ir dažādi teicieni, kas aicina mācīties no savām kļūdām vai nākotnē nepieļaut pagātnes kļūdas, līdz ar to pagātne ar nākotni it kā saplūst. Vai tas nozīmē, ka nākotne eksistē tikai tāpēc, lai kompensētu zaudējumus pagātnē? Manuprāt, cilvēks izmanto nākotnes laiku, domājot, lai aprakstītu savas vēlmes un darbības. Nākotne ir šo aprakstīto vēlmju un darbību rezultāts, un cilvēks savās domās jau dzīvo nākotnē, un dara visu, lai ātrāk sasniegtu šo rezultātu – nākotni. Darbība notiek tagadnē, līdz ar to varam teikt, ka tagadnē cilvēks veido savu nākotni. Tas, kas notiks nākotnē, būs tagadnes rīcības rezultāts, bet cilvēks nespēj iepriekš skaidri zināt, kāds tieši būs šis rezultāts, kāda būs viņa nākotne...viņš to var tikai nojaust, iztēloties un vēlēties. To, kāda ir viņa nākotne, cilvēks uzzina tikai tad, kad tā ir kļuvusi par tagadni, tikai tad nākotne atklāj cilvēkam sevi. Tas nozīmē, ka laiks cilvēkam neļauj neko izplānot tā, kā viņam būtu vispareizāk un labāk, tas neļauj uzzināt, Kā būs, lai cilvēks nevarētu tagadnē rīkoties, jau visu zinot uz priekšu. Manuprāt, šeit atklājas laika nepielūdzamība un pārākums pār cilvēku. Nemirstīgais pār mirstīgo. Varbūt, ja cilvēks spētu ielūkoties nākotnē, viņš kļūtu nemirstīgs, jo zinātu, kā izvairīties no nāves. Tādā gadījumā viņš kļūtu vienāds ar laiku, līdz ar to laikam vairs nebūtu nozīmes, tas beigtu pastāvēt, nebūtu vajadzīgs. Bet kāpēc gan laikam šādu varbūtību pieļaut? Ne-kāpēc, tieši tāpēc laiks arī neļauj cilvēkam dzīvot nākotnē. Tas liek cilvēkam dzīvot tagadnē un tas, kāda būs cilvēka dzīve, kā viņš to dzīvos, patiesībā ir atkarīgs tikai no cilvēka paša. Cilvēks nezina, cik daudz laika viņam dzīvē ir atvēlēts, viņš zina tikai to, ka reiz tas beigsies, ka pienāks brīdis, kad viņa laiks apstāsies un viņš mirs, un tur neko nevar izmainīt, tā tas ir bijis un tā vienmēr būs. Tāpēc es uzskatu, ka ir svarīgi dzīvot tā, it kā katra diena būtu pēdējā, pēc iespējas piepildot savu laiku un velti to nešķiežot, dzīvot no visas sirds un priecāties par katru dienu, kurā tu esi pamodies un kuru vari pavadīt šajā pasaulē. Tāpat arī nav vērts baidīties no nāves, jo tā reiz pienāks tik un tā, un ar to cilvēkam ir jāsamierinās, jo lai kā varbūt arī cilvēkam to gribētos, kamēr cilvēks nespēj apturēt laiku, kamēr nav izdomāts pretlīdzeklis laikam, kopā ar pasauli noveco arī viss, kas tajā atrodas, ieskaitot cilvēku. Laiks ir nežēlīgs un nepielūdzams...gan tagadnes pēkšņumā, gan pagātnes nožēlā, gan arī nākotnes neskaidrībā, kā arī savā mainīgumā un, iespējams, tieši tāpēc arī tik brīnumains...