Varbūt kāds nodomās, ka nespēju izlasīt esejas virsrakstu vai-vēl ļaunāk-neizprotu to. Teikšu : ne viens, ne otrs. Ja starp tevi un mani ir valoda, tā ,manuprāt, ir šķērslis, taču man valoda ir visu sajūtu ierosme, mana maize un sāls ,manas mājas. Un valoda ir ap mani, un valoda ir ap tevi.
Pasaulē ir ļoti daudz valodu, un latviešu valoda šajā valodu pasaulē ir tikai sīks smilšu graudiņš starp varenām klintīm. Un tieši tāpēc, ka mūsu valoda ir tik maza, tai draud ļoti lielas briesmas no lielo valodu puses.
Mūsu valodu-raudzīsimies patiesībai acīs-var saukt par izmirstošu valodu, jo lielās valodas visu laiku no mums atņem sīkas, bet nozīmīgas daļiņas, tie ir vārdi, kuriem ir uzradušies absolūtie sinonīmi no citām valodām. Piemēram, gaitenis biežāk ir koridors, ērts-komfortabls, cilvēcisks-humāns...Laikam jau cilvēks vienmēr ir vieglākā ceļa gājējs, un kamdēļ gan tam būtu jālieto divi dažādi vārdi angļu un latviešu valodā, ja var iztikt tikai ar vienu? Bet valoda? Latviešu valoda visu laiku kļūst arvien vājāka.
Tagad, ekonomiskās krīzes laikā, cilvēki brauc uz ārzemēm. Un aizbraukuši tur viņi arī runā tās valsts valodā, uz kuru aizbraukuši. Bet mūsu valoda? Tā kļūst par vienu, diviem, trim... latviešiem vājāka.
Novēlu visiem latviešiem: atcerieties, lai arī mūsu ir maz un mūsu skaits arvien samazinās, kopā mēs esam spēks! Mēs esam vareni! Un mūsu valoda ir varena!
Tieši tādēļ arī es ticu, ka pat pēc vairākiem gadu simteņiem mūsu latviešu valoda vēl būs, tā dzīvos, skanēs un priecēs, tā sasauks, iedvesmos, ierosinās, vienos...
