Mana Latvija

Mana dzimtene ir Latvija. Valsts, kurā viss nav tik izcili. Tā citu valstu vidū neizceļas ar politiku, stipru un stabilu ekonomiku, bet mums dzīvē ir jāredz ne tikai sliktais. Latvijā ir bagāta kultūra, literatūra un neaprakstāmi skaista daba.
Latviešu rakstnieki savos darbos vienmēr slavināja un slavina savu dzimteni, rakstīdami, ka viņi mīl tās dabu, cilvēkus un savu valodu. Ojārs Vācietis kādā savā dzejolī stāsta, cik ļoti viņš mīl bērnišķīgo ielu.

„Es mīlu tevi, mīlu dzīvi tevī,
es mīlu visus vējus tavā vējā
un visus ziedus tavos pieneņziedos.
Es nezināju, ka tā mīlēt var.”

Te parādās tik stipra mīlestība un tik liela uzmanība ielai, kurā viņš dzīvoja. Redzams, ka tiešām dzimtene ir svarīga cilvēkiem un par to nevar aizmirst. Pat, ja cilvēks aizbrauc uz citu valsti, viņš vienmēr atceras savu māju, ielu, dzimtos maršrutus un atceras katru puķīti, katru akmentiņu savā pagalmā.
Latviešu literatūrā ir bieži apdziedāta Latvija un tās daba. Mums arī šodien ir jālepojas ar savu dzimteni un tās literatūru.
Bet literatūra nav tikai jāmīl, tā ir arī jāsaglabā. Latvieši visos laikos centušies saglabāt literatūru, krāt to, lai nākamās paaudzes arī to lasītu un varētu nodot šo milzīgo bagātību tālāk saviem bērniem. Manuprāt, vienu no lielākajiem ieguldījumiem latviešu literatūrā ir paveicis Krišjānis Barons, dēvēts arī par Dainu Tēvu. Viņš visu savu mūžu ir veltījis folklorista darbībai. Viņa sakārtotais un rediģētais izdevums ”Latvju dainas” izdots sešos sējumos. Krišjānis Barons ir izdarījis milzīgu darbu. Viņš vāca dainas un pārrakstīja katru uz atsevišķas lapiņas. Lapiņas viņš glabāja kastītēs, bet jau 1880. gadā Maskavā pēc K. Barona rasējuma tika izgatavots nu jau tagad arī pasaulē slavenais Dainu skapis. Tagad tas modernizēts un to var atrast internetā.
Literatūra, manuprāt, ir jāmodernizē un jāattīsta. To darīja arī 19. gadsimtā jaunlatvieši. Viņi cīnījās par latviešu valodas attīstību, dibināja laikrakstu, kurš saucās „Pēterburgas Avīzes”,un tajā publicēja savas idejas, dzejoļus un stāstus. Mūsdienās savus darbus visvieglāk ir publicēt internetā, ko arī dara mūsdienu jaunieši. Tie biežāk ir jauno stilu pārstāvji. Nesen parādījās tāda mākslas forma kā Urban Poetry, kas man liekas tuva un interesanta, jo arī pati es esmu pilsētniece. Tās iedvesmas un pieredzes avots ir pilsētas dzīves daudzveidība un tās radītāja un izpildītāja, nereti vienas personas - pilsētnieka – pieredzes nervs. Pilsētnieku radītie dzejoļi, gleznas, mūzika – tā arī ir attīstība kultūrā.
Tāda ir mana dažādā Latvija. Un tāda ir latviešu tauta, kura lepojas ar savu literatūru un tradīcijām, saglabā tās un attīsta, lai tās nodotu nākamajām paaudzēm. Arī caur latviešu literatūru un tās radītājiem mēs iemīlam Latviju, tās dabas skaistumu un kultūru. Tāda ir mana dzimtene.