Autors: dawa zelenkova / J. Raiņa Daugavpils 6. vidusskola
Vērtējums: +15
Vērtējums: +15
Mīli mani, Latvija!
Katrā cilvēkā dzīvo vēlme mīlēt un būt mīlētam. Tās ir slāpes pēc dzīvinošā ūdens, un alkas pēc dzīves piepildījuma. Tā ir iespēja atklāt sevī personības būtību.
Domāju, ka viss ir atkarīgs no tā, cik daudz katrs uzdrīkstas mīlestībā. Ir drošie un pārliecinātie, ir gļēvie un vājie, ir nodevīgie un nespējīgie pacelties virs ikdienas netīrībām, kūtruma, apvainojuma un sāpēm.Reizēm mēs domājam, ka itin visu saprotam par mīlestību, taču tie ir tikai māņi, šķietamības sindroms, kas iezogas sirdī, sagrābj dvēseli savā stindzinošā varā un pilnībā pakļauj, neļaujot neko mainī. Ar ko gan sākas sirdī dzimstošās jūtas? Vai cilvēks spēj tās kontrolēt? Sajust sevi fiziski un psihiski, apzināties un atzīt sevi, rīkoties un sasniegt mērķi, uzvarēt.
Pārdzīvojumos izpaužas cilvēka attieksme ne tikai pret apkārtējo vidi,bet arī pret pašu sevi.
’’Mīlestības skats raugās caur ikdienības, izlikšanās un kautrības sienām un saskata cilvēka būtību, viņa paša gaismā un viņa paša naktī.’’
Tā saka Zenta Mauriņa, bet es domāju, ka mana mīlestības gaisma, rodas tikai no prieka un jaunības, esmu pārliecināta, ka mīlošs cilvēks vienmēr priecē un nekad neatļaujas būt necienīgs, netikls un netīrs, citādi tā vairs nav mīlestība, bet gan egoisms un otra izmantošana.
Īsta, mūžīga mīlestība vienmēr rodas tikai no ciešanām un sāpēm.
Esmu dzimusi Latvijā, man ir 17 gadi,un es mācos 11 klasē. Mans vārds ir Darja,esmu latgaliete.
Mani audzina tikai māte,vai tādēļ man nav tēva?
Jā, tēvs ar ģimeni nedzīvo, kopš tās dienas, kad pasaulē nācu es.
Tēva pārliecība ir manis noliegšanā.
Vai es atceros savu tēvu? Labāk būtu teikt vai es nožēloju par viņa neesamību manā izkropļotajā biogrāfijā?
Kungam ir jauna sieviete, sieva,bet nav ģimenes. Viņa dzīve ir veiksmīga, sirdsapziņas pārmetumi nemoka, vainas sajūta nenomāc.
Atceros, kad jautāju mātei, kur ir mans tēvs, kāpēc man viņa nav, māte atbildēja ar viņa pēdējo frāzi: ’’es tevi nemīlu’’! Tā, viņam aizejot,man aizvēras durvis uz laimīgas dzīves laikiem.
Meklējot atbildi uz dzīves un sevis apjēgšanas jautājumiem, nonācu strupceļā un konfliktā pati ar sevi. Ko darīt tālāk? Vai palikt neziņā, izlikties un pielāgoties? Vai tomēr censties izprast un piedot?
Ļoti gribētos saprast, kāpēc Dievs šos pārbaudījumus devis tieši man? Es domāju, ka tā ir maksa par manu vecāku vēlmi un tieksmi pēc brīvības.
Viņu cīņa neatkarības vārdā padarīja mani par upuri, un man ir jāsamaksā par viņu grēkiem.
Cenšos nedomāt, dzenu prom negatīvas domas, taču šī, manas dzīves epizode, atkal un atkal atkārtojas: ’’es tevi nemīlu’’. Skolas gadi nebija laimīgi, mani nemīlēja nedz skolotāji, nedz klasesbiedri. Esmu glīta jaukundze, taču īpašas jūtas man tikai pieskaras, paejot garām.
Mūsdienu laika straumēs un telpu plašumos ir viegli iepazīties ar pretēja dzimuma pārstāvjiem, taču sastap mīlestību ir diezgan problemātiski. Kā jau parasti manā dzīvē viss notika momentāli- laiks, telpa, jūtas, katastrofa un tad līdz nāvei pazīstamie vārdi: es tevi nemīlu! Kāpēc? Kāpēc cilvēks saka, ka vairs tevi nemīl? Vai tāpēc ka baidās no atbildības par otru cilvēku, negrib izpaust savas jūtas,būt nesaprotamam, but atklātam?
Latvija, mīli mani! Nepamet un neatstāj mani, ne šodien ne rīt! Tici man, es tevu mīlu. Tu esi mana vienīgā cerība.
