Man ir dota vienreizēja dāvana – dzirdēt, just un redzēt, tajā pašā laikā arī dota lieliska iespēja dzīvot tieši te – Latvijā. Neminstinoties varu teikt, ka esmu apmierināta un laimīga, jebkur paskatoties, paveroties sev apkārt es redzu lietas, kuras man patīk, kuras mani iepriecina un iedvesmo, lietas, kuras slēpj sevī daudz atmiņu, lietas, kuras citi varbūt nepamana, bet kuras man nozīmē ļoti daudz. Tās atgādina par visu man svarīgo un nepieciešamo, tās ir lietas, kuras piepilda mani un manu ikdienu, tās ir lietas, kuras glabā sevī Latviju, neļauj to aizmirst. Tās ir nebeidzamas, nezūdošas un neiznīcināmas, tāpat kā Latvija, ja ne visur un vienmēr, tad manī, manā sirdī gan vienmēr un visur.
Es dzirdu. Dzirdu Latviju visur un visā. Dzirdu to savā balsī, tavā balsī, jūsu balsīs. Dzirdu to vēja šalkoņā un jūras skaņās. Dzirdu to, lapu pāršķirot, dzirdu to arī neko nedarot, dzirdu to klusumā. Dzirdu to Dziesmu svētku dziesmās. Dzirdu tur vienotību, dvēseles dziļumu, patriotismu, dzirdu Sauli, Pērkonu, Daugavu. Dzirdu to arī stundās – vēstures, literatūras – dzirdu sarunās par senākiem laikiem, par kolhozu. Reizēm dzirdu pat neklausoties. Mēs visi dzirdam, ne tikai es. Bet vai visi prot saklausīt, sadzirdēt īsto, nesamāksloto? Jāprot saklausīt, sadzirdēt Latviju. Kā? Mēģini ieklausīties, tā pateiks Tev priekšā, kā!
Es jūtu. Jūtu Latviju visur un visā. Jūtu to sevī, jūtu tevī, jūtu jūsos. Jūtu to ziemā, vasarā, jūtu salā un karstumā. Sajūtu to dvašā, katrā vēja plūsmā, katrā smaržā. Jūtu to labdarības akcijās, jūtu nesavtību, līdzcietību un sirsnību. To jūt visi, citi vairāk, citi mazāk, citi neapzinoties, un citi pat it kā nevarot... Bet var, visi var, un visi to jūt! Bet ko tieši jūt? Katrs kaut ko citu, bet es cilvēku sirds siltumu, drosmi un patriotismu, Latviju.
Es redzu. Redzu visu, pat to, ko citi domā, ka šķietami palaižu garām. Es redzu Latviju, saskatu to visur un visā. Es redzu to sevī, redzu tevī, redzu jūsos. Redzu to debesīs, redzu uz zemes, redzu lietās un parādībās, redzu Latvijas pielikto pirkstu visur. Redzu to cilvēkos, zemniekos, kuri mīl un kopj savu zemi. Saskatu to visos darbīgajos ļaudīs, kuri ceļas un krīt, kuri vērš cerīgu skatu nākotnē, meklē attīstības iespējas tepat un neaizmirst savu zemi, nebēg no grūtībām. Redzu to gaismā, redzu pat neskatoties. Un šo redzējumu ierakstu.
Un tas viss pat negribot, pat nepiedomājot un nenojaušot. Teicu, ka visur redzu, dzirdu un jūtu Latviju – tās ir asociācijas un atmiņas. Tas ir tas, ko man Latvija nozīmē. Tas ir viss, kas pieder, viss, kas man ir. Priecājos, ka visur redzu, dzirdu un jūtu tieši viņu, jā, Latviju. Cēlumu un grāciju, skaistumu un pašpārliecinātību – tieši tādu es viņu redzu, dzirdu, jūtu. Es staroju, kad viņa ir ar mani, un tā ir vienmēr. Tā būs vienmēr, tā būs mūžīgi. Un tas viss mums visiem ir dāvināts. Tā ir dāvana, par kuru mums jāpateicas. Paldies, Latvija!
