Austrumu filosofiskās domas galvenās idejas

Vārds “filozofija” ir sengrieķu izcelsmes un tulkojumā nozīmē – gudrības mīlestība. Katra tauta un vēsturiskais laikmets savdabīgā veidā tiecas apliecināt gudrību.
Indija, Ķīna un lielā mērā visa Austrumu civilizācija iet citu, daudz atšķirīgāku gudrības mīlestības ceļu, nekā to dara Rietumu civilizācija. Austrumu civilizācija netiecās pirmām kārtām rast iespējas cilvēka un pasaules racionāli analītiskam skaidrojumam. Svarīgi ir arī tas, ka Austrumu cilvēka domāšana visā savā ilgstošajā attīstības gaitā saglabā īpašu saikni ar pirmatnējo, mitoloģisko apziņu. Tā, protams, nav mitoloģiskā domāšana šā vārda īstajā nozīmē, tā liecina par savdabīgu tuvību dabai, intuitīvu redzējumu, vēlmi iejusties universālās pasaules norisēs, tas ir, liecina par iezīmēm, kurām līdzīgas var konstatēt arhaiskā cilvēka apziņā.
Indijas reliģiski filozofiskās domas izcelsme saistās ar vēdām – tekstiem, kuriem indieši piedēvē svēto rakstu nozīmi. Pēc indiešu pārliecības, tās radušās no dievu elpas un tajās izteikta mūžīga, nemainīga gudrība. Ir četras vēdas: Rigvēda, Samavēda, Jadžurvēda un Atharvavēda. Indijā radās vairāki reliģiski filozofiskās domas virzieni, kā arī filozofiskās skolas, kuras iespaidoja tālāko Indijas kultūru un filozofiskās domas attīstību.…