Ziemeļblāzma nav novērojama visur. Tā ir samērā bieža parādība tuvu Zemes poliem, un jo tālāk no tiem, jo retāk tā redzama, tomēr reizēm ir manāma arī tādās vietās, kā, piemēram, Latvija. Latvijā tā ir salīdzinoši reta parādība. Biežāk cilvēki kāvus ir redzējuši atrodoties tādās zemēs kā Aļaskā un Norvēģijā. Polārblāzmu dienas laikā var novērot Zemes vietās līdz 74o platuma grādiem, bet nakts laikā līdz 67o platuma grādiem. Biežāk to var redzēt pavasarī vai rudeni, bet krietni retāk vasarā vai ziemā. Šo sakarību, lai arī nemācēja izskaidrot, cilvēki bija ievērojuši jau agrāk :
„Tanīs zemēs, jo tuvāk pie ziemeļa, kur no saltuma tikko cilvēki vēl var dzīvot, šie baigi jeb ziemeļa spīdums jo vairāk un jo spožāki redzami.
/ no Bičoļa chrēstomatijas 1796. g. iznākušā otrā iespieduma /”
Tā kā senie latvieši neredzēja kāvus pārāk bieži, to parādīšanās bija nozīmīga. Šādai parādībai vajadzēja kaut ko nozīmēt. Tai vajadzēja būt kādai augstākai zīmei vai īpašam notikumam. Pēc viņu domām, kāvi mitinās veļu pasaulē, taču skatoties pēc pasaules koka, tie dzīvo zem zemes, pie koka saknēm.…
