Ikviens zina, kas ir izziņas spējas. Tā ir attapība, apķērība, spēja ātri saprast, risināt problēmas, iedomāties un iztēloties, spēja, mācīties no pieredzes un vēl daudz kas vairāk. Izziņas spējas ir daļējs izskaidrojums tam, kāpēc daži audzēkņi mācās bez piepūles, bet citi tajā pašā klasē, [48] ar tām pašām grāmatām un skolotājiem, apgūst mācību vielu ar lielām grūtībām.
Izziņas spēju definīcija un mērīšanas aspekti ir cieši saistīti. Patiesībā tradicionālā izziņas spēju definīcija ir izveidojusies, attīstoties šo spēju mērīšanas paņēmieniem. Šī sākotnējā, „uz labu laimi” balstītā pieeja jēdziena definīcijai un mērīšanas laika gaitā ir ievērojami uzlabojusies. Rietumu kultūrā par izziņas spēju dabu joprojām nav pilnīgas vienprātības. Snaidermens un Rotmens (Snyderman & Rothman, 1987) lūdza psiholoģijas un pedagoģijas ekspertu grupu novērtēt svarīgākos izziņas spēju aspektus. Grupas domas pilnīgi saskanēja uzskatos par trim spējām.
Spēja darboties ar abstrakcijām (idejām, simboliem, attiecībām, jēdzieniem, principiem) vairāk nekā ar konkrētām lietām (mehāniski instrumenti, fiziski objekti).
Spēja risināt problēmas – tikt galā ar jaunām situācijām, nevis vienkārši atkārtot labi ietrenētas reakcijas uz pazīstamām situācijām.
Spēja iemācīties, it īpaši iemācītes un lietot abstrakcijas, kuras ietver vārdus un simbolus.
Šīs idejas ir apkopotas īsajā definīcijā (Estes, 1982): Izziņas spēja jeb intelekts(intelligence) ir „indivīda adaptīvā uzvedība, ko parasti raksturo kāds problēmu risināšanas elements un vada izziņas norises un darbības”(171). Anastazi (Anastasi, 1986) uzsvēra, ka šādas definīcijas mums atgādina: izziņas spējas ”ir nevis organismam iekšēji piemītoša būtība, bet gan uzvedības kvalitāte”(19).…