Enerģijas iegūšanas veidi

Visu enerģiju avots ir Saule. Saule dod siltumu un enerģiju, lai varētu augt augi. kurus pēc tam uzturā lieto dzīvā radība. Augi un koki, kas uzņēmuši Saules enerģiju ar laiku iet bojā. Gada laikā no sakritušiem zariem un citiem augiem uzaug 0.5cm bieza kūdras kārtiņa. Šai kārtiņai trūdot un daudzu miljonu gadu laikā sapresējoties veidojot ogles. Savukārt no dzīvnieku taukiem daudzu miljonu gadu laikā ir izveidojusies un veidojas (bet ārkārtīgi lēnām) Nafta. Arī gāze no Zemes dzīlēm ir uzkrātu daudzu miljonu gadu laikā. Visus šos resursus - kūdra, nafta, ogles - sauc par fosilajiem kurināmajiem un tie ir neatjaunojamie resursi, jo cilvēks tos izlieto daudzkārt ātrāk nekā tie spēj izveidoties.

Vēsture.
Vēja enerģija tikusi izmantota jau ļoti sen – kuģu virzīšanai, ūdens sūknēšanai, graudu malšanai. Ir pierādījumi, ka pa Nīlas upi laivas ar vēja palīdzību tika dzītas uz priekšu jau pirms 5000 gadiem. Vienkāršas vējdzirnavas izmantotas Ķīnā dažus gadsimtus pirms Kristus, lai sūknētu ūdeni. Vēlāk vējdzirnavas visur tika izmantotas smagu darbu veikšanai – mala graudus, iežus, papīra masu, sūknēja ūdeni, zāģēja akmeņus un kokus. 20.gs. sākumā vējdzirnavas panīka, jo tautsaimniecībā ienāca elektroenerģija, kuru ērti pārvadīt lielos attālumos. Tomēr ar laiku sabiedrībai bija jāsāk domāt par to, ka miljoni tonnu akmeņogļu, naftas un gāzes, sadegot rada izdedžu kalnus, gaisa un augsnes piesārņojumu un ka šie resursi nav mūžīgi. Un tā 20.gs. 80. gados atdzima vēja enerģētika, lai ražotu elektroenerģiju no bezmaksas resursa – vēja un nepiesārņotu vidi. Sākotnēji līdere vēja enerģētikā bija ASV, tad vadību pārņēma Dānija, bet 90.gados to pārspēja Vācija, kas dominē arī šobrīd. Latvijā šī nozare tikai sāk attīstīties.