Šis ir kultūras dienasgrāmatas raksts par teātra izrādi “Spēlēju, dancoju”, kurā apkopoju gan emocionālo pieredzi, gan analītiskus novērojumus. Vērtēju skatuves kustību, vizuālos risinājumus un mūzikas lomu izrādes kopējā vēstījumā. Pievēršos galveno tēlu motivācijām un simboliem, kas veido izrādes noskaņu, kā arī tam, kā darbs sasaucas ar latviskajām vērtībām. Noslēgumā izceļu, ko izrāde man lika pārdomāt un kāpēc tā šķiet nozīmīga mūsdienu skatītājam.
