Modernā māksla sevī ietver periodu no 1860. gadiem. līdz 1970. gadiem un reproducē tā laika uzskatus, filozofiju, modi, mākslu un literatūru. Tai nav vienas definīcijas. Šis laiks nereti asiocējas ar mākslu, kura ir iedvesmojusies no eksperimentiem. Tā balstās uz renesanses tradīcijām, radot jaunas formas un izteiksmes veidus. Mākslinieki eksperimentēja ar jaunām idejām, kā dabas materiālu sasaistīt ar mākslu, sāka gleznot jaunās tehnikās un izvirzīja jaunas teorijas. Moderno mākslu mēdz dēvēt arī par laikmetīgo mākslu. Tā mantojusi tādus mākslinieku, kā Vincentu Van Gogu, kurš bija impresionists, bet, nespējot izteikt, kā viņš jūtas par to, ko redz apkārt, viņš lietas deformēja. Paulu Cezanni, Paulu Gauginu, Džordžu Seurati un Henriju de Toulouse- Lautrec, Eduardu Munku un Franci Bakonu arī varam pieminēt, kā modernās mākslas dižgarus. Tieši viņi bija tie, kuri radīja pamatu modernās mākslas glezniecībai.
Modernā māksla 1920. gados saistās ar dadaismu, kubismu, ekspresionismu, amerikāņu modernismu, konstruktīvismu, sirreālismu, fovismu, abstrakcionismu un suprematismu. Katrs no šiem virzieniem pauda kaut ko jaunu, tas bija jaunās mākslas pieteikums pasaulei-pilnīgi kaut kas līdz šim nepiedzīvots un neredzēts. …
