„Blakus mēdijiem, tādiem kā televīzija, radio, prese, internets, arī māksla ir būtiska sabiedrības informācijas telpas daļa. Teātris funkcionē kā valoda, informāciju līdz skatītājam novadot simbolizētā formā caur noteiktā veidā atšifrējātamiem tēliem. Informācijas vienībās iešifrētā jēga teātrī manifestējas divos līmeņos – kā apzinātais un neapzinātais simbola saturs. Apzināti simbolā ieliktā jēga ir tieša komentārs par aktuālajiem sociālajiem vai politiskajiem notikumiem sabiedrībā; neapzinātā – caur mākslinieka intuīciju tverts, bieži neverbalizēts un intelektuāli neapjēgts, bet spēcīgi izjusts dziļāku laikmeta likumsakarību fiksējumos. Atslēgu simbola jeb teātra valodas vienības dešifrēšanai parasti dod izrādes estētiskā piederība, kas kalpo kā norāde uz izrādes konstruēšanā izmantoto strukturālo pieeju – spēles noteikumiem.”1 Teātrim (tas attiecas arī uz citām mākslas formām) kā cilvēku saziņas līdzeklim piemīt specifiska daba, jo tā iedarbība ir vienlaikus ideoloģiska un estētiska jeb tiek realizēta ar satura un formas simbiozes palīdzību. Gan saturs, gan forma vienlaikus ir kā apziņas, tā zemapziņas diktēts fenomens. Tikpat liela vai pat vēl lielāka nozīme zemapzinīgajam elementam ir arī mākslas uztveres procesā.…
