Pēc kino filmas noskatīšanās mums bieži ir sajūta, ka iznākam nevis tikai no kinozāles, bet no kādas agrāk neredzētas pasaules, it kā mēs atgrieztos savā ikdienišķajā realitātē ar kaut kādas svešas realitātes izjūtu un ar jaunu, agrāk nepiedzīvotu pieredzi. Otrkārt, varam aplūkot jautājumu, cik lielā mērā kino atspoguļo tā saukto realitāti, ja pieņemam, ka par realitāti uzskatām fizisko lietu un juteklisko pasauli ap mums. Šeit gan gribētos izvairīties no neauglīgajiem un ne pārāk interesantajiem pūliņiem definēt, kas īsti ir reālisms, jo šāda diskusija neglābjami noved argumentācijas strupceļā. Katrā ziņā kino nav realitātes kopija, kaut viegli iegrimt šādā iluzorā apgalvojumā, jo atšķirībā no citiem mākslas žanriem kino valoda izmanto tēlus, kas vizuāli līdzinās tiem, ko tie ataino. Kā savulaik apgalvoja Pazolini, režisors kino vēstījuma konstruēšanai izmanto tēlus no apkārtējās pasaules rezervuāra un padara tos par kino valodas zīmēm, piešķirot nozīmi, kas mēdz būt atšķirīga no tajos ietvertās jēgas ikdienas uztverē.…
