Spogulis izsenis cilvēkos raisījis fantāziju par citu - realitātei paralēlu – dzīvi, un zemapziņā radaa vēlēšanos nokļūt aizspogulijā – pasaulē, kas izskatās tāpat, bet ir savādāka.
Spogulis tiek asociēts arī ar ieskatīšanos sevī, ar sevis izzināšanu un analīzi.
Mākslas filmās spogulis kā simbols var tikt izmantots ļoti daudzveidīgi. Īpaši izteiksmīgi ir spoguļa tēla izmantošanas paraugi 20. gs 30.-60. gadu filmās, kad tādi mākslinieki kā Ž. Kokto un L. Bonjuels spoguļa tēlam piešķīra individuāla tēla nozīmi, izmantojot to gan kā vizuālu elementu, gan piešķirot tam spēcīgu simbolisku nozīmi.
Piemēram, Ž. Kokto filmā „Skaistule un briesmonis” nelielais spogulis kalpo par idejisku logu uz Skaistules mājām – ieskatoties spogulī, viņa spēj ieraudzīt to, kas notiek mājās. Taču spogulis netiek izmantots kā durvis – pārvietoties caur to nav iespējams.
Spogulim piešķirta ticības simbola loma. Skaistulei ienākot istabā, Spogulis viņu uzrunā, sakot, ka viņš būs logs uz Skaistules mājām.…
