Uzskatu, ka aktieri spilgti parādīja savu tēlu raksturus, kas kopā veidoja filmas noskaņu. Kaut gan, to nevar salīdzināt ar mūsdienu augstas klases aktieru sniegumu, jo man, personīgi, dažbrīd aktieru sniegums filmā likās nepārliecināts vai pārāk uzspēlēts, zuda ticamības moments. Es saprotu, ka tā bija padomju laika kino iezīme, tomēr filmu dažbrīd bija grūti paciest, jo šis aktierspēles stils mazināja manu vēlmi skatīties. Laikam pagājušā gadsimta aktierspēle nav man saistošs.
Lai filmu uztvertu viegli nākas apbruņoties ar pacietību un zināšanām par tā laika kino stilu. Filma ir domāta pieaugušiem, emocionāli nobriedušiem cilvēkiem, kas paši ir saskārušies ar šādu situāciju savā dzīvē. Filma ļauj skatītājam paraudzīties uz problēmu no malas, varbūt arī iegūto gudrību izmantot savā dzīvē. Filmas noskaņa ir reālistiska, pat nedaudz skumja, tomēr ar gaišu skatu nākotnē.
Galvenais tēls filmā ir Zelma – „Cīrulīšu” saimniece – , kas visu savu mūžu ir pavadījusi šajās lauku mājās, radījusi šo vietu, ko saukt par savu māju, izaudzinājusi bērnus. …
