Dažādus jautājumus, kuri saistīti ar zīmju sistēmu iedabu un ar saskarsmes valodas rašanos, jau sen ir interesējuši valodniekus un filozofus. Jau slavenais domātājs Platons runāja par valodu un salīdzināja to ar instrumentu. Bez tam viņš uzskatīja, ka vārdi parāda to apzīmēto priekšmetu dabu un lietu nosaukumi ir kaut kādā veidā saistīti ar lietām, kuras šie nosaukumi apzīmē. Turpretī Aristotelis uzskatīja, ka vārdi un nosaukumi nav saistīti ar lietu dabu, tie rodas vienošanās rezultātā. Strīdi par vārdu izcelsmi un to nozīmēm turpinājās vēl ilgus gadus. Katra gadsimta posmu domātājiem bija savas versijas un uzskati par vārdu nozīmēm.
Par struktūrlingvistikas pamatlicēju pieņemts uzskatīt Šveices valodnieku Ferdinantu de Sosīru (1857-1913), kurš formulēja vairākas principiālas nostādnes, kam bija izšķirīga ietekme uz zīmju pētniecības attīstību. Citstarp, viņš izdalīja trīs galvenos zīmes un zīmju sistēmas izpētes aspektus: sintaktisku – zīmju sistēmu iekšējās, strukturālās īpašības, semantiku – zīmju attiecības ar apzīmējamo (zīmju saturu) un pragmatiku – zīmju derīgumu, vērtīgumu no lietotāja – zīmes interpretētāja – viedokļa.1 Valodnieks nonāca pie secinājuma, ka lingvistika ietilpst zinātnē, ko viņš sauc par semioloģiju jeb kā mūsdienās semiotika. Šīs zinātnes uzdevums ir zīmju un zīmes noteicošo likumu izpēte.
Līdz galam zinātni, kas pēta jebkādas sabiedrībā izmantotās zīmju sistēmas, izveidojās pateicoties amerikāņu matemātiķim Čārlzam Pīrsam (1839-1914). Tieši viņš ieteica šo zinātni nosaukt pat semiotiku, viņš tiek arī uzskatīts par vienu no mūsdienu semiotikas pamatlicējiem.…
