Varbūt tas arī ir “Samsara”? Mēs kvēlojam gan vienā, gan citā pasaulē, caur formas maiņu, katru reizi iegūstot zināmu netveramu būtību, ko sauc par dzīvi. Kad mirstam, mēs paliekam vienā, bet mūsu būtība meklē jaunu vietu tā, lai atkārtoti pārvērstos.
Neskaitāmo dzīvību un nāves gadījumu riņķojums atkārtojas spirāliski – tas ir “Samsaras ritenis”. Un lotosa ziedlapiņu attēli pagriežas ap Visuma centru. Šīs ziedlapiņas ir burvju spoguļi mūsu acīs. Filmas kadru haotiskums sevī ietver slēptu kārtību.
Katrs kadrs filmā, kaut arī neietver sevī tiešu sakaru ar iepriekšējo, atrodas savā vietā, sižets ir gandrīz caurspīdīgs, tas redzams tikai izsmalcinātajiem un domīgajiem. Nekādas tieša paziņojuma nav. Tas visticamāk ir, lai parādītu pasaules daudzskaldni, tādu, kādu režisors redzēja ar savām acīm. Tam visam seko budistu filozofija: nekas nav slikti vai labi, tas vienkārši ir. Tāds, kāds ir. Tieši tāpēc filmas garumā nav nevienas replikas vai balsis
aiz kadra. Tam nav nepieciešamības. Garastāvokli rada etniskā mūzika.
Un, lai budisti tiecas uz nirvānu, man taču patīk “Samsaras pasaule” (droši vien no visa teksta tikai šīs frāzes nozīme). Iespējams, ka viss mans izklāsts ir pilnīgs absurds, bet kā gribas tam visam ticēt!…
