-
Anīss
Novērtēts!
| Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
| Ievads | 3 | |
| 1. | Garšvielas laiku laikos | 4 |
| 2. | Pamatnosacījumi garšvielu lietošānā | 5 |
| 3. | Īss apraksts | 6 |
| 4. | Ķīmisks sastāvs | 6 |
| 5. | Āudzēšana un uzglabāšana | 7 |
| 6. | Ārstnieciskā izmantošana | 7 |
| 7. | Izmantošana | 8 |
| 8. | Receptes | 9 |
| Secinājumi | 12 | |
| Izmantotā literatūra | 13 |
Anīss ir viengadīgs augs, kura dzimtene skaitās Libāna. Zināms no paseniem laikiem. Senā Roma pirmā izmantoja anīsa sēklu atveseļošanas mērķiem, kā arī barībā, noberot ar tiem maizes gabalus. Vergi rakstīja, ka anīss atsvaidzina elpošanu , atjaunina organismu. Anīsa augus piesēja pie galvgaļa, lai attīrītu gaisu un atpestītu no šausmu sapņiem.
Anīss kā augs pārrakstās vidēju gadsimtu herbārijos, kur tiek atzīmētas viņa derīgās īpašības no daudzām kaitēm. Tieši tad viņa vērtība bija ļoti dižena. Angļu karalis Eduard I XIV gadsimtā uzstādīja nodokļu nodevu par šīs preces ievedumu.
Anīsa sēklu pērkamā cena bija ļoti augsta. Pa vērtību viņu salīdzināja ar tādām garšvielām, kā fenhelis, koriandrs un ķimene.…
Lai ēdienu garšu uzlabotu, nevis sabojātu, vispirms jāievēro pamatprincips – sākumā labāk mazāk nekā vairāk. Jāzina arī, ka ne tikai sāls, etiķis un pipari var tikt izmantoti mūsu virtuvē. Aizvien vairāk visā pasaulē, spriežot par pareizu uzturu, tiek uzsvērta vārāmā sāls pārlieku lielā izmantošana. Tā dienas norma pieaugušam cilvēkam ir 3–5 g. Lai ēdiens neliktos bezgaršīgs, jācenšas pēc iespējas plašāk izmantot garšvielas.
