Kino vienmēr ir bijis perfekts veids kā reāli parādīt nereālus notikumus, izdzīvot sapņus un miega un zemapziņas stāvokļus, eksperimentējot ar attēliem un dažādām tehnikām. Franču 20.gadsimta kino, it sevišķi starpkaru periodā divdesmitajos gados, ievērojams ar avangarda kustību un eksperimentiem. Savā veidā tā bija reakcija pret Holivudas filmu straujo uzplaukumu.
Šajā laikā rodas dadaisms, un vēlāk arī sirreālisms, kas rada interesantu eksperimentālo kino, tā, savukārt, protestējot pret franču kino valdošo impresionismu, kas balstījās uz psiholoģisko reālismu, naturālismu un simbolismu. Un lai arī sirreālisma kustības aizsācējs un teorētiķis Andrē Bretons savos manifestos nekad nav pieminējis kino, tomēr tā vizuālā daba un sapnim līdzīgā pieredze, skatoties kādu filmu, noveda sirreālistus pie uzskata, ka kino ir ideāls veids, kā teoriju ieviest praksē.
Šis ir laiks, kad daudzi jaunie franču intelektuāļi pievēršas kino – dzejnieki un mākslinieki kļūst par režisoriem un rada neparastas filmas, kurās tiek savienotas vairākas mākslas, izmantojot kino vairāk nevis kā pašpietiekamu veidu, kā izteikt savu vēstījumu, bet drīzāk kā līdzekli, radot ‘kino kā mākslu’ jeb mākslas kino.…
