„Dažreiz ir vajadzīga ‘krītoša zvaigzne’, lai pievērstu mūsu uzmanību debesīm.”
(Č. Fērgusons)
Šī krītošā zvaigzne ir ģeniālais mākslinieks Vinsents Van Gogs, spožā zvaigzne nekad neapdzisīs, tā vienmēr izgaismos bezgalīgo debesjumu- mākslinieka dižā talanta pierādījumu. Vinsents Van Gogs vairs nekad nepapildinās mākslas debesis ar jaunām toņu gammām, bet tā unikālie darbi nekad nezaudēs savu vērtību. Zvaigzne atstāja debesjumu nevis tāpēc, ka tā būtu zaudējusi savu mirdzumu un lēnām apdzistu, bet tāpēc ka tā sadega pati no sava spožuma.
Savā pēdējā vēstulē brālim Teo Vinsents Van Gogs rakstīja: „Es šais darbos esmu licis uz spēles savu dzīvību un pa pusei zaudējis prātu.” Jā, diženais mākslinieks tiešām bija pārkāpis trauslo robežu starp ģenialitāti un neprātu. Lai gan ir pilnīgi noteikti zināms, ka V. Van Gogs savus pēdējos dzīves gadus pavadīja Arlas un Senremī nervu dziednīcās, īstie „mākslinieka slimības cēloņi nav noskaidroti, taču domājams, ka viņš sirdzis ar kādu no epilepsijas paveidiem”[4; 91]. Patiešām, rūpīgāk izpētot mākslinieka slimības simptomus, savdabīgo uzvedību un neparastās rakstura iezīmes saistībā ar tā talanta izpausmēm mākslas pasaulē, var pieņemt, ka Vinsenta Van Goga nedziedināmā slimība ir bijusi epileptiskā demence. …
