Laima ir dieviete-likteņa lēmēja, viens no centrālajiem tēliem senlatviešu mitoloģijā. Pasakās un dainās tā ir antropomorfiska (cilvēciskota) būtne, brīžiem arī kā tēls. Viņas izskats ir tāds, ka viņa ir sieviešu kārtas dievība, basām kājām, vaļējiem matiem, ar zaļu bērzu vai liepu zaru slotiņu padusē, svētkos tērpjas greznās drēbēs un zelta kurpēs, dažkārt parādās kā balta vai melna vista, zila vai melna čūska. Laima tautasdziesmās, pasakās teikā, ticējumos parādās gan kā jauna meita, gan veca sieva, ko sauc par Laimas māti. Bāreņu dziesmās tā ir kā māte. Tās stāvs iezīmējas ar rokām, kājām, acīm un matiem. Rokās parādās pārdabiskais spēks – dot likteņzīmi.…
