Renesanses teātra māksla lielo uzplaukumu sasniedza 16. - 17. gs. sākumā Itālijā, Spānijā, Anglijā. Uzmanības centrā izvirzījās sarežģītu raksturu, spēcīgu individualitāšu iekšējās pasaules atklāsme. Teātrim bija raksturīgs dzīvi apliecinošs patoss , traģiskā un komiskā sintēze, poētiskuma un laukuma teātra bufonādes elementu apvienojums. Sākās teātru profesionalizēšanās, radās dramaturģijas un aktiermākslas teorija, tika uzceltas pirmās teātru ēkas. Renesanses teātra uzplaukums saistīts ar itāliski delartisko komēdiju, L. F. de Vegas Karpio un V. Šekspīra daiļradi.
Renesanses laikmetā antīko autoru dramaturģija vairāk bija domāta lasīšanai, nevis iestudēšanai. Romas universitātes profesora Pomponija Leto (1427 - 1497) pulciņā Plauta drāmas sāka lasīt lomās. Itāļu galmā sāka iestudēt Plauta un Terencija komēdijas latīņu valodā. Ap 1473. - 1478. gadu Romas Akadēmijā iestudēja Plauta komēdiju "Ēzeļi". 15. gadsimta beigās itāļu humānists Batista Guarini sāka tulkot antīko dramaturģiju itāļu valodā. Jaunie galminieki spēlēja iestudējumos, kas tika pārvērsti par krāšņām izrādēm ar dārgām dekorācijām.…
