Dzīvnieku ārstam jāpiemīt absolūtai labestībai un līdzcietībai. Tā kā dzīvnieki nevar pateikt, kas tiem sāp, ārstam jāapbruņojas ar pacietību, jāizmanto profesionālās zināšanas un profesionālā intuīcija, lai noteiktu pareizu diagnozi.
Veterinārārsta darbs noteikti nav piemērots cilvēkiem ar vājiem nerviem, jo bieži vien dzīvnieciņi tiek nogādāti slimnīcā smagā stāvoklī un ārstiem jācīnās par viņu dzīvību. Un, protams, jārēķinās ar to, ka palīdzēt dzīvniekam ne vienmēr būs iespējams.
Darbs prasa augstu morālo un fizisko sagatavotību.
Šajā darbā svarīga liela atbildības sajūta un koncentrēšanās spējas, jo nereti jāpalīdz vairākiem dzīvniekiem vienlaikus.
Veterinārārstam jāpiemīt arī psihologa dotībām, jo nepieciešams mierināt dzīvnieku saimniekus, kuru jūtu izpausmes var būt visdažādākās, sākot ar asarām, beidzot ar dusmām.
Darba otra puse
Veterinārārsta profesiju var iekļaut arī bīstamo profesiju skaitā, jo dzīvnieki pēc dabas ir neparedzami. Kodumi, skrāpējumi, kontaktējoties ar pacientiem, ir ikdienišķa parādība. Bez zināšanām veterinārijā ārstam jābūt veiklam un drosmīgam, lai savaldītu savus pacientus. Tāpat arī viņam jāpiemīt ļoti attīstītai roku un pirkstu darbībai, jo nereti jāveic smalki darbi, piemēram, jāatrod kāmītim vēna, lai tajā varētu iepotēt.
…
