Itāļu kino ir viens no nozīmīgākajiem Eiropā. Tam ir bijusi būtiska loma Itālijas nacionālajā kultūrā, īpaši laika posmā starp 1930. un 1980. gadu, un tas ir izbaudījis starptautisku cieņu un panākumus – vispirms īsi pirms Pirmā pasaules kara, kad pasauli iekaroja tādas itāļu lielfilmas kā Quo vadis? (rež. E. Gvaconi, 1913), Gli ultimi giorni di Pompei (Pompejas pēdējās dienas, rež. L. Madži, 1908, un M. Kazerīni, 1913) un Cabiria (Kabīrija, rež. Dž. Pastrone, 1914); nākamo reizi ar neoreālisma virzienu 40. gados, kā arī 60. un 70. gados ar Itālijas ieguldījumu starptautiskajā kinomākslā un ar tā dēvētajiem ‚spageti‘ vesterniem. Taču pretstatā franču kino, itāļu kino raksturo smagi pārtraukumi, un slavas gadi ir mijušies ar periodiem, kad gan producēšanas kvantitāte, gan kvalitāte kritusies ļoti zemu.1,2
Savā darbā sīkāk aplūkošu divus periodus – kino attīstību Musolīni fašistiskā režīma laikā, jo man likās interesanti noskaidrot, kā šajā laikā varētu attīstīties kinoindustrija, kā arī zināmā mērā ar to saistīto neoreālisma periodu, jo tas tiek uzskatīts par vienu no spožākajiem pēckara kinomākslas uzplaiksnījumiem ne vien itāļu, bet arī visas pasaules kinovēsturē.…
