Senajiem latviešiem bija četri lielākie svētki, kas saistīti ar saules stāvokli debess lokā jeb tā saucamajiem saulgriežiem: ziemas saulgrieži jeb Ziemassvētki, pavasara un rudens saulgrieži un vasaras saulgrieži. Katriem svētkiem bija raksturīgi ēdieni, kas piemēroti attiečigam gadalaikam. Nav šaubu ka Lieldienu olas un Jāņa siers bija domāts kā saules simbols, bet līdz ar to nav jāaizmirst, ka olas vārija Lieldienās, jo šai laikā vistas vislabāk dēja, tāpat kā Jāņos sieru, jo šajā laikā govis labi dod pienu!
Ziemassvētkos mūsu seņči parasti izvēlējās ēdienus ar simbolisku nozīmi: cūkas šņukuris, kas varbūt simbolizēja arklu zemes uzaršanai. Cūkas šņukurus parasti vārīja kopā ar ķūķiem, ķūķām jeb kočām, kas jāēd, lai iegūtu turību un laimi. Koču pagatavošanai parasti kalpoja izcirstsdobjš bluķīs – piesta. Vispirms miežus iebēra šajā piestā un tad ar speciāli šim rituālam sagatavoto “stampu” tos nogrūda jeb atdalīja miežu sēnelas no graudiem.…
