“Teātris” ir grieķu vārds un nozīmē “vieta izrādēm”.
Teātra pirmsākumā bija zemkopju svētki. Zemkopji rīkoja gājienus pa ciemu un pilsētu ielām. Viņi stāstīja mītus par Dionīsu, attēloja ainas no mītiem. Lai būtu ērtāk , izrādes sāka rīkot kalna piekājē, bet skatītāji izvietojās kalna nogāzēs.
Kalna piekājē uzcēla telti, grieķu valodā ”skēnē”. Tur aktieri pārģērbās. Vēlāk telts vietā uzcēla nelielu ēku, arī to sauca par “skēnē”. Uz šīs ēkas izrādes laikā uzkāra zīmētas dekorācijas. Ēkas priekšā uzbūvēja laukumu - orkestru, kur uzstājās aktieri un koris. Kalna nogāzēs izvietoja solus skatītājiem. V gs beigās un IV gadsimta sākumā pirms mūsu ēras šādi teātri bija uzcelti gandrīz visās grieķu pilsētās. Atēnu teātrī vienlaicīgi vieta atradās 17 000 skatītājiem.
Seno grieķu teiksmas deva bagātīgu un spilgtu matreālu teātrim. No mītiem radās lugas, kuras sauca par traģēdijām. Vārds “traģēdija”(gr tragiodia) nozīmē “āža dziesma”, tā izcelsme saistīta ar dieva Dionīsa kultu. Tā pauž brīvības un nepieciešamības dialektiku, personības un sabiedrības pretrunas, skaistā cīņā ar neglīto. Traģēdijās darbojošas personas parasti bija mītu varoņi.…
