20. gadsimta sākumā Vācija nebija sevišķi attīstījusies kino māksla. Vismaz ne tādā izpratnē, kā tautas nacionālais kino ar savām īpašajā iezīmēm, kas to padarīja atpazīstamu visā pasaulē. Vācijā populārs bija franču kino, kas draudēja pārņemt visu Vācijas kino industriju. Tādēļ bija ļoti nepieciešams pašiem radīt savas mākslas un dokumentālās filmas, kurās izpaustos vācu tautas gars un identitāte.1
Pirmā pasaules kara laikā vācu kino atdzīvojās. Sākumā tapa diezgan neveiksmīgi projekti, taču kara laikā vācu kino ieguva plašu starptautisku atzinību. Sākotnējās neveiksmes tika noveltas uz līdzekļu, cilvēku resursu un profesionalitātes trūkumu. Taču tad, kad uz Vācijas kinoekrāniem parādījās pirmās patriotiskās filmas, cilvēku atsaucība bija liela. Tauta vēlējās izbēgt no grūtās ikdienas, tāpēc apmeklēja kino izklaides dēļ.2
Kad 1933. gadā varu Vācijā ieguva nacisti, vācu filmu industrija, iespējams, bija vadošā visā Eiropā. Pasaules mērogā to pārspēja tikai Holivuda.3 Nacistiskās partijas vadonis Ādolfs Hitlers (1889 – 1945) saprata kino lietderību ne tikai izklaides jomā, bet arī propagandas veicināšanā. Propaganda bija tik nozīmīga varas sagrābšanas procesā Vācijā, ka Ā. Hitlers izveidoja propagandas ministriju, par tās vadītāju ieceļot Jozefu Gēbelsu (1897 - 1945). …
