Atklāti sakot, arī es esmu spēlējusi teātri ne vienu reizi vien, jo reizēm kāds lika justies slikti ar to, kas esmu un kas man ir dots. Taču, par laimi, vienmēr esmu laikā paspējusi izkāpt no šīs izrādes un būt es pati, kaut vai tā ir otrā plāna loma izrādē dzīve, kur neviens mani neievēro un nerunā par mani sliktu. Jo ir nācies saskarties ar to, ka par galvenajām lomām saka sliktus vārdus, un neviens negrib par sevi dzirdēt sliktu, bet reizēm tas ir noderīgi, jo tikai tad, kad mums kāds kaut ko pasaka, mēs sākam domāt, ka varbūt tam ir iemesls. Un, kā kāds ir teicis, patiesība acīs kož, tikai tad mēs sākam domāt par savām darbībām un vārdiem, kas nāk pār mūsu lūpām, un to, kā šie vārdi ietekmē mums apkārt esošos cilvēkus, mūsu līdzcilvēkus. …
