Meitene Andreju tik stipri mīlēja, ka arī dēliņu nosauca viņa vārdā. Manuprāt, puisis pieņēma pareizo lēmumu par dēlu un meiteni, jo viņš nemaz nemīlēja Ievu, ko taisījās apprecēt. Lai gan šīs ģimenes bija naidā, bija pareizi sekot sirdij, jo citādāk būtu palicis nelaimīgs visu atlikušo mūžu.
Ugunsgrēka naktī „Dievlodziņi” vairāk nevarēja vainot „Vilkačus”, jo nelaime bija piemeklējusi abas dzimtas. Salīdzinot romāna notikumus, ar reālo dzīvi var secināt, ka vēl joprojām cilvēki beidz vainot citus, ja arī tiem ir kaut kas atgadījies. Izlasot „Vilkaču mantinieci”, esmu sapratusi, ka nav jāienīst, kāds kuram veicas, jo vienmēr ir iespēja, jautāt pēc palīdzības.
…
