Šīs un vēl citas ainas no „Andalūzijas suņa” norāda uz izsmalcinātību un nozīmi, ar kādu Bunjuels un Dalī pievērsās Freidam, kas ievērojami sniedzās pāri citu režisoru centieniem savās filmās lietot tikai noteiktus sapņu simbolus.
„Andalūzijas suns” ir sirreālisma meistardarbs, kas veidots no attēlu secības, kur katrs var būt apveltīts ar vairākām nozīmēm un līdz ar to kāds atsevišķs naratīvs nevar tikt izdalīts. Šie attēli gan nav pilnīgi atdalīti viens no otra. Katram nav piemērojama nozīme pašam par sevi (viena, galīga nozīme), līdz ar to nepastāv atsevišķu, neatkarīgu attēlu savirknējuma salīdzinājums, bet gan drīzāk tā ir loģiska progresija, kur katrs attēls var tikt izprasts attiecībās ar visiem citiem. Šīs attiecības balstās nevis naratīvā, bet gan daudzslāņainā darbā, kas atvērts dažādām interpretācijām. Tādējādi šo darbu var salīdzināt ar sapņa darbu, kas prasa sapņa iekšējās loģikas izpratni un jēgas noskaidrošanu ar psihoanalītiskiem līdzekļiem. Tā kā kāds malējs analizands šajā procesā nepiedalās, tad interpretētājs un analizands šajā brīdī ir apvienoti pašā vērotājā. Tas nozīmē, ka filmas vērotājs veic sapņa jeb sirrealitātes izdzīvošanu uz ekrāna un tālāk pēc savas personīgās pieredzes, tajā pašā laikā, mēģinot no tās distancēties kā interpretētājs, veic šī sapņojuma analīzi.
…
