Vīrieša apģērbs kļuva vienkāršāks, krāsas – tumšas vai gaiši pelēkas. Izteiksmīga apģērba daļa bija kaklauts, ko sēja zem apkakles. Ūsas, bārda, vaigubārda vairs nebija modē.
Daudz vairāk izmaiņu bija sievietes tērpā. Kleitu jostasvietas ieņēma dabisku stāvokli, piedurknes palielinājās. Modē atgriezās sarežģīts figūras, dziļi dekoltē un lentīšu apdare. Modernas kļuva ķēdītes ar medaljoniem un dārglietas. Ārstiem par lielām šausmām ziemā valkāja tikai biezas vilnas kleitas ar boa – garu, uz apģērba liekamu kažokādas apkakli. Bīdermeijera dāmu tērps ir balsts vai gaiši rozā, gaiši zils vai pasteļtoņos. Ar šīm krāsām tas visai droši pārauga romantismā, kas sadzīvē ienāca tikai caur ārējo, ārišķīgo. Iekšēji sievietes vēl nepārtapa par romantiķēm – viņas bija akurātas, praktiskas aprēķinātājas.
Grūti laiki pienāca vīriešu melnajam apģērbam, kas sabiedrībā nozīmēja pazeminājumu, neveiksmi. ”Saulītē to iecēla” dendijs Bodlērs. Viņa melnā uzvalka uzvara ir pat filozofiska – melnās, reprezentablās, mūžam elegantās, vīrišķās krāsas uzvara.
Secinājumi:
Teātris dzīvoja līdzi laikam, un tajā ienāca viss, kas notika ārpus tā.
Romantiķi visu attēloja pēc iespējas dabiskāku, un aktieru spēle kļuva arvien emocionālāka.
19. gadsimta otrajā pusē modē ienāca divi savstarpēji karojoši uzskati.
Tikai pašās gadsimta beigās modes dizaineri samierināja abas puses, radot sportisku ikdienas un modernu, romantisku vakara tērpu.
…
