Prātam nav robežu, bet diemžēl to ir tik viegli ierobežot, pilnigi bloķēt un tādējādi neļaut izpausties kā potenciālam mācīties, informēt un attīstīties. Pašām radošakajām postmodernā teātra formām ir jāved aktieri , skatītākji un viss iestudējums uz agstāku līmeni, kas pārspētu un atstātu aiz muguras modernos konceptus, kuri kļuvuši par parasto, ikdienišķo viegli paredzamo.
Ķermenis ir prāta instruments, un tas jāizmanto, lai radītu īopašus unproduktīvus tēlus, arī lai skubinātu attīstību, kas savukārt var novest pie jaunas radošās darbības dimensijas.
Postmodernisma kardinālais likums ir tāds, ka nekas nav noteikts, viss var tikt mainīts. Nekādi skaidrojumi nav vajadzīgi, un iespējams, ka tā tam arī vajadzētu būt, varbūt tā ir visa postmodernisma būtība. Tam vajadzētu pārsteigt, satriekt, mulsināt, provocēt, bet gala rezultātā apgaismot vai vismaz pacilāt.…
