Antonioni šajā filmā spēlējas ar krāsām vairāk nekā ierasts. Piemēram, modeļu krāsainie un spilgtie tērpi vai arī paša parka zāle, ar kuru beidzas filma, ir izteikti zaļa. Tas kontrastē ar pelēko, nomācošo, klaji depresīvo slepkavības tēmu. Savā veidā, arī šie krāsu kontrasti spēlējas ar realitāti un fantāziju. Līdzīgi, arī fakts, ka Tomass ģērbjas strādnieku drēbēs, lai varētu tos vieglāk fotografēt, rada viltus realitāti. Visas filmas laikā tiek spēlēta spēle starp realitāti un ilūziju. Dažreiz, realitāti maina Tomass, dažreiz par to atbild skatītājs. Bet beigu beigās, mums nav atbildes par to, kas ir īsts un, kas nav. It īpaši tas parādās mīmu tenisa spēlē. Ir skaidrs, ka bumbiņa neeksistē, tomēr visi vēro šo spēli kā īstu.…
