Filmas varonis ir spēcīga personība – līderis. Aiz viņa cietās čaulas slēpjas maza zēna sāpes. Lai arī kā viņš censtos dzīvē panākt pilnību, tik un tā visu laiku kaut kā trūka – MĪLESTĪBA.
Arī Keina draugs un Inquirer kritiķis Džededaijs Līlends izsakās, ka viss ko Keins dzīvē vēlējies esot bijusi mīlestība, bet viņš pats esot spējis mīlēt tikai sevi un varbūt savu māti. Kas Keinu tik ļoti ietekmēja? Varbūt šis mātes lēmums nodot dēlu baņķiera Voltēra Parksa Tečera aizbildniecībā bija kļūda? Varbūt mātes dēļ Keins visu mūžu ilgojās pēc ģimenes mīlestības, kas viņam tā īsti arī netika sniegta, tikai vēlāk pašam kļūstot par tēvu viņš varēja atgūt zudušo, bet vai viņš to spēja? Keins bija ciets, savu dēlu mīlēja, bet tomēr bija mazliet tukšs. Tas viss tad arī atspoguļojas viņā visas dzīves garumā. Pat nāvei tuvojoties, viņš izrunā vārdu „Rosedud” (Rozes pumpurs). Keins atceras bērnību – ragaviņas, jo varbūt tieši šis brīdis ziemā, ar ragaviņām, vecāku mājās viņam bija vismīļākais.
…
