Malarmē izvirza 3 galvenās simboliskā teātra pamattēzes:
1. Teātrim jākļūst subjektīvam un jāatspoguļo dzejnieka dvēselē atplaiksnījusies subjektīva pasaules aina, jo dzejnieks ir izredzēta persona, kurai ļauts pietuvoties eksistences mīklai.
2. Jauno, subjektīvo realitāti teātris vislabāk var radīt, balstoties uz sintēzes ideju, t.i., izmantojot tāda tipa tēlainību, kas nepakļaujas konkrētai racionāli jēdzieniskai atšifrēšanai.
3. Teātrim jāatklāj dzīves filozofiskā un metafiziskā būtība, tam jākļūst par Ideju templi.
Dzejniekus neapmierināja tikai teorētiski raksti par teātri, viņi vēlējās visu izmēģināt praktiski, tādēļ 19.gs.80.gadu beigās iestudēja virkni eksperimentālu izrāžu.
Līdz ar to tika iezīmēts viens no trim posmiem franču simboliskā teātra attīstībā: simboliskā teātra priekšfāze jeb dzejnieku teātris.
Šiem eksperimentiem piemita kamerspēles jeb istabas teātra raksturs. Vēlāk kamerspēle kļūva par simbolisko teātri raksturojošu, kanonisku tradīciju.…
