Filmā netiek aizmirsts arī par humoru, kas, manurpāt, tiek labi parādīts tieši tāpēc, ka aktieri ir parasti cilvēki. Humors atspoguļojas, piemēram, ainā, kad Bruno paskaidro savam tēva, ka viņš sadubļo savu kabataslakatiņu, jo viņš paslīdēja lietū. Lamberto Madžiorani, kas filmā spēlē Antonio, patiesībā bija rūpnīcas strādnieks un šī bija viņa pirmā filma. Arī Enzo Staiolam un Lianellai Karelai „Velosipēdu zagļi” bija pirmā filma. Lomas spēlē neprofesionāļi, taču visi dialogi ir „sinhronizēti”, „dublēti” jeb „uzlīmēti” – Antonio tekstu ierunā profesionālis. Arī šis paņēmiens bija kas jauns, nebijis. Vēlāk „dublēšana” kļuva par standarta darbību itāļu kino.
Šī filma atspoguļo Vitorio de Sikas stilu, viņš rada jaunu, sev raksturīgu paņēmienu, kā veidot filmu. Filma tiek uzskatīta arī par pamatu ļoti daudzām turpmākajām filmām (to skaitā filma „Taksists” („Taxi Driver”, 1976)). Viņš ļoti nopietni pieķērās aktieru meklēšanas procesam. Tas bija svarīgs lēmums. Iespējams, arī tāpēc tēva un dēla attiecības šķiet tik pārliecinošas un īstas (jo izvēlēti atbilstoši aktieri).
Pēc šīs filmas tās aktieri nekļuva par ļoti lielām zvaigznēm, taču tā arī nebija viņu pirmā un pēdējā filma. Tai sekoja arī pāris citas. Tēva un dēla lomas atveidotāji katrs atveidojuši lomas 16 filmās, ieskaitot „Velosipēdu zagļus”.
…
