Apzīmējums antīkā pasaule ir radies no latīņu valodā antīquus – sens, senlaicīgs. Vēstures gaitā bija izveidojušies tādi apstākļi, ka Eiropas iedzīvotāji daudzus gadsimtus neko nezināja par Seno Austrumu zemēm un laikā, kad sāka veidoties vēstures zinātne, eiropiešiem bija daudz maz pazīstamas tikai tās senākās Eiropas zemes, kurās agrāk kā citur radās valstistiskie veidojumi, attīstījās zinātne un māksla. Šīs zemes bija Senā Grieķija un Itālija, kurā senos laikos izveidojās varenā Romas valsts. Trūkstot ziņām par Mezopotāmiju, Ēģipti un citām senākajām zemēm, vēsturiski uzskatīja, ka tieši šīs zemes un to tautas ir pasaules kultūras veidotājas. Tādēļ arī, runājot par seno un antīko pasauli, antīkajām tautām, antīko kultūru, ir pieņemts, ka mēs ar to domājam Seno Grieķiju un Romas valsti. Abas zemes un to tautas vistiešāk ir ietekmējušas pārējo Eiropas tautu vēsturisko attīstību, jo kā senie grieķi, tā romieši bija radniecīgi daudzām citām Eiropas tautām. Mūsdienu pasaulē cilvēki zina, ka ļoti daudzas nozares, kas ir izveidojušās, to pirmsākumi ir meklējami antīkajā pasaulē.
Tātad zinātnes, mākslas, skolu, mūzikas, teātra, sporta, demokrātijas, tiesas u.c. dzīves sfēras, jomas sākotnēji ir meklējamas Senajā Grieķijā.
Antīkā kultūra sevī aptver visu, kas saistīts ar grieķu un romiešu kultūru, bet būtiski atšķirīgas ir tendensces, kas izpaužas abu tautu vērtību kritērijos:
• Grieķi – harmonija gan mākslā, gan dzīvē, līdzsvarotība, mērenība, garīgais cildinājums, tieksme pēc absolūtā skaistuma un emocionālisms. …
