Zvejniecība Latvijas teretorijā dzīvojošajiem iedzīvotājiem ir bijusi kā nodarbošanās un svarīgs barības ieguves veids kopš aizvēstures laikiem.
19. gs un 20 gs sākumā Latvijā kā profesionāli zvejnieki (ārodnieki) strādāja 10 – 20 tūkstoši cilvēku. Daļai no tiem rūpals bija pamatnodarbošanās daļai – papildus ienākumu avots (palīgnodarbošanās). Vissaktīvākie zvejas avoti bija lielo centru tuvumā, vai pie svarīgiem transportceļiem, kas atradās jūras piekrastē, lielo ezeru, upju lejteču un grīvu tuvumā. Kurzemes pussalas zvejniekciemi, Salacgrīvas apkaime. Upju un ezeru krastu iemītniekiem bija airu laivas, ar kurām tie pārcēlās uz pretējo krastu, brauca darbā un pārvadāja savus ražojumus. Pa upēm galvenokārt brauca platdibena, bet pa ezeriem – ķīļa laivās lielākas stabilitātes labad pie sāniem piestiprināja apaļkoka vai dēļu stabilizātorus – spārnus. Buru laivas zvejai, lauksaimniecības produktu un amatniecības izstrādājumu vešanai uz Rīgu, kā arī pilsētas ražojumu nogādāšanai mājās plaši izmantoja Kolkas pussalas iemītnieki. …
