-
Latvijas kino vēsture
Katra īstena latvieša pienākums ir cienīt vietu, no kuras tas ir nācis. Šajā nelielajā teritorijā, kuru apdzīvojuši mūsu senči gadu simtus pirms mūsu nākšanas pasaulē, ir sastopams ne viens vien iztēles bagāts, ģeneratīvs cilvēks. Latvijas kino nevar lepoties ar specefektu piesātinātiem asu sižetu skatiem vai neizmērojami dārgām dekorācijām, gluži otrādi – tā šarms slēpjas vienkāršībā, patiesumā un emocionālā piesātinātībā. Lai baudītu mākslu ir nepieciešams tikai nedaudz: vēlme ieraudzīt, saprast un novērtēt.
Mana bērnība nav iedomājam bez Gunāra Pieša. Skan jocīgi, taču visu manu iemīļotāko bērnu dienu filmu režisors ir tieši viņš. Sākot ar Sprīdīti un filmu par māsām „Maija un Paija”, ir aizsākusies mana aizraušanās ar kino. Tomēr ne velti Gunārs Piesis ir saukts par drāmas meistaru. Viens no viņa izcilākajiem darbiem, proti, „Nāves ēnā”, kas ir arī kritiķu un ļoti daudzu kino mīlētāju atzīta filma, kurā visspilgtāk atklājas režisora meistarība, attēlojot cilvēku izmisumu, dvēseles sašķeltību, mīlestību pret dzīvi un bailes no nāves. Rūdolfa Blaumaņa noveles ekranizējums ir arī mans favorīts no vientulīgā un emocionālā režisora filmu klāsta. …
Dabas stihiju un kontrastu bagātīgu pielietojumu var vērot pēc Raiņa lugas motīviem veidotajā filmā „Pūt, vējiņi!”. Tieši šajā filmā atklājas viņa mākslinieciskā rokraksta iezīmes: dabas svarīgā loma cilvēku emociju un dvēseles stāvokļa attēlošanai. Bez dramatisma un psiholoģiskām drāmām, G.Pieša uzskati un savdabīgais skats uz pasaulē notiekošo parādās viņa pirmajā filmā. Nedaudz naivi un, manuprāt, nedaudz garlaicīgi aizsākas viņa karjera ar filmu „Kārkli pelēki zied”, kurā režisors vēlas attēlot teātra iekšējo dzīvi. Filmu režisors un producents, latviešu kino klasiķis Rolands Kalniņš ir triju aizliegto filmu – „Es visu atceros, Ričard!” („Akmens un šķembas”), „Elpojiet dziļāk” („Četri balti krekli”) un „Piejūras klimats” – režisors. Šīs tā sauktās plaukta filmas padomju vara šīs filmas atzina par nevēlamām un aizliedza to demonstrēšanu.
