Kādēļ vispār pēdējos gadu desmitos šādas filmas kā Matrikss ir kļuvušas tik populāras? Tajās visās norit cīņa starp cilvēci un dažādos veidos attēlotu kādu spēku, ko galvenokārt varētu raksturot kā brutālu, savtīgu, totāli materiālu un pats galvenais iznīcību nesošu. Manuprāt, tas uzskatāmi liecina par to, ka patiesībā cilvēce savā kopējā zemapziņā cīnās pati ar sevi. Tā cīnās ar to savu daļu, kas ir „iesprūdusi” šajā brutālajā, totāli materiālistiskajā savtīgumā un traucē kopējo tālāko attīstību. Šeit atkal tiek pierādīts tas, ka mums zināšanas jau ir dotas pirms pieredzes. Mēs spētu visu izzināt, ja vēlētos. Šis ir laikmets, kad strauji attīstās intuīcija, protams, tiem, kuri ļauj tai attīstīties un nepakļaujas noteiktajām sabiedrības uzspiestajām dogmām.
Tomēr risinājuma nav. Mūsu izpratnē par šīszemes dzīvi nepastāv iespēja uzzināt „visu”. Vienmēr mēs spēsim apšaubīt vai šī patiesi ir „īstā” realitāte. Arī tas viss mums ir ieprogrammēts, un kā gan mēs spētu apšaubīt to, ka nerīkojamies savā vārdā un uzdevumā? Kā mēs spējam apšaubīt to, ka ir kāds, kas mūs vada – ļauns vai labs, realitātē vai ilūzijā? Arī šeit iezīmējas trīs slāņi. Ilūzija, kas parādās tikai mūsu domās par to, kā būtu, ja būtu. Ilūzija, par to kādā pasaulē dzīvojam. Un visdziļākā no ilūzijām – realitātes ilūzija. Jautājumi par ilūziju, realitāti, racionālismu – tos visus var apšaubīt, tos visus var pierādīt un tai pat laikā apgāzt. Apzināties ilūziju ir patiešām baisi, bet vai mēs spējam tā līdz galam apšaubīt to, ka iespējams, šī teksta lasīšana arī ir tikai vēl viena ilūzija? Un, ja nevaram, tad jau vadoties pēc Dekarta, mūsos mīt šis citādais priekšstats par augstāko patiesību.
…
