Sākumā Sproģa dzīve liekas parasta, bez ‘’rozīnītes’’ – viens un tas pats ceļš, mājas, koki un pieturas, nemainīgas cilvēku sejas un motora rūkoņa katru dienu. Taču Regīna Ezera šo vienmuļo ikdienu ir padarījusi aizraujošu un iztēli rosinošu. Šis efekts tiek panākts ar sīko pienākumu raksturojumu: ”Vienlaicīgi jāredz ceļš priekšā un aiz muguras, pa labi un pa kreisi, apdzinēji un apdzenamie, iekāpēji un izkāpēji, salons un kases aparāts.’’ Sproģa dzīvē netrūkst arī ķibeles, kas padara ikdienišķo ceļu krāsainu, piemēram, autoavārija un pļēguri, kas vēlas atstāt par sevi piemiņu jeb piegružot auto. Tā kā Sproģis ir izskatīgs vīrietis pašos spēka gados, tad viņam netrūkst uzmanības arī no daiļā dzimuma pārstāvēm, taču viņš šīs simpātijas uztver ar vieglu ironiju, kas liek brīžiem pasmaidīt un pat pasmieties, piemēram, kad Inita jau piekto reizi tuvojas autobusam, viņš reakcija ir diez gan uzjautrinoša: ‘’ Nu, vai zini, johaidī!…
