Vides teātris: teorija un prakse

Telpa vides teātrī –
ārzemju un latviešu izrādēs

R.Šehnera vides teātrim ir savi režijas, aktiertreniņu, mēģinājumu, aktierspēles paņēmieni, pieeja dramaturģijai, publikai u.c. aspekti, kā arī mijiedarbe starp tiem. Viens no būtiskākajiem elementiem ir telpas noformēšana. Šajā nodaļā par vides teātri saukti tie iestudējumi, kuros vismaz telpas izmantojums atbilst vai līdzinās vides teātra pieejai.
Vides teātrī lietots tiek ne tikai teātrim atvēlētais spēles laukums- skatuve. Dažādus iestudējumus nevis piemēro vienai neitrālai skatuvei, bet

o visai teātra ēkai,
o vai tiek atrasta vieta izrādēm citā vidē ārpus teātra celtnes- citā ēkā vai zem klajas debess.

Arī šādi var interpretēt zināmo V.Šekspīra teicienu par visu pasauli kā teātri.
Te jārunā nevis par scenogrāfiju un scenogrāfu, bet vides noformēšanu un “vidistu” (vai telpogrāfu), jo scenogrāfija ir saistīta ar skatuvi. Dažkārt teātra spēlēšanai izvēlētā vieta (teātrī vai ārpus tā) var būt tik piemērota, ka tajā speciāli noformēt gandrīz neko nevajag. Tas var mainīt arī turpmāko vides esamības veidu publikas priekšstatos, t.i., neteatrālā vieta, kurā spēlēta izrāde, pēc tam skatītāju apziņā, iespējams, saistīsies jau ar šo uzvedumu.
Var zust jēga kādas konkrētas vides izvēlei, ja tā tiek mainīta līdz nepazīšanai.
Vides teātris vienotā mākslas tēlā var integrēt ne tikai režiju, aktierspēli, kostīmus utt., bet arī skatītājiem atvēlēto telpu un laiku.
Ir dažādi veidi, kā likt skatītājam domāt par izrādi pirms tās sākšanās, starpbrīdī un beigās:

- Izrādes nosaukums, programmiņa, reklāma u.tml. informācija.
- Nelietojot priekškaru, kad nekas netiek spēlēts.
- Vides teātris te pievieno savus līdzekļus: teātra ēkas “kolonizēšanu” ar scenogrāfijas elementiem, aktieriem u.c.

…