Ja bieži filmas tiek veidotas maksimāli atbilstošas realitātei, tad Pītera Grīneveja filmās teatrālums netiek slēpts. Tieši otrādi – tas tiek speciāli uzsvērts. Grīnevejs filmu padara līdzīgu teātrim, izmantojot mākslīgus tēlus, butaforijas un samākslotību. Izmantojot kino piedāvātās iespējas, viņš iet vēl tālāk – filmās parāda to, kas pat teātrī nav iespējams. Filmas neatbilst realitātei, tās nemaz nav veidotas tā, lai imitētu īstenību. Tās ir izteikti nereālas, tā ļaujot parādīt to, kas dzīvē netiek ievērots, uzsverot to, ko nav iespējams uzsvērt reālistiskā darbā. Bieži ainas filmā ir tik tālu no realitātes, ka kļūst mokoši saprast, kas tiek attēlots. Grīnevejs konstruē pats savu realitāti, kas bieži ir skatītājam nesaprotama, tā liekot skatītājam domās atgriezties pie filmas vēl un vēl, cenšoties saprast, ko Grīnevejs ir gribējis ar savu darbu pateikt.…
