Pieņemu, ka reiz kādam nebūt Cilvēkam ar kameru prātā ir ienācis uzfilmēt, piemēram, savus bezzobainos un prātā sajukušos radus, nabaga sievas dzemdības vai pagalma kaķu pārošanos martā. Tāpat pieņemu, ka tas ticis darīts vajadzīgajā secībā. Un, kad tas ir parādījies kinoteātros, cilvēki, kas nākuši uz kino, pieņēmuši to gan kā sev patiesu un paskarbu realitāti, gan mākslinieka inscinētu plānprātību. Tā, manuprāt, varētu rasties dokumentālais kino, ja tas nebūtu radies vairāk nekā pirms gadsimta, kad brāļi Limjēri uzfilmēja viļņu bangas un dārznieku, kurš laista mauriņu. …
