Acīmredzami ēkas plānojums ir izmantots kā analogs cilvēka psihei, kur pagrabs loģiski glabā kādu noslēpumu, kas tad finālā arī atklājās.
Hičkoks saprot, ko cilvēks pārzina un ko nepārzina, tāpēc manipulē ar skatītājiem.
Viņš radīja dramatisku noskaņojumu bez dialogu izmantošanas. Par Hičkoku un šo konkrēto filmu var tikai jūsmot un jūsmot. Kaut arī sākumā šķita, ka tā ne ar ko nespēs pārsteigt, jo aktieru naivās sejas izteiksmes radīja manī neko vairāk kā ironisku smaidu sejā, tā viss nebija. Filma atstāja tik labu iespaidu, ka radīja lielāku interesi par šo lielisko režisoru – Hičkoku un, iespējams, tieši šis darbs būs kā motivācija skatīties viņa filmas vēl un vēl!
…
