Skatoties filmu prātā nāk izteiciens „ Cik cilvēku, tik arī viedokļu”. Šie paņēmieni nekad nebija izmantoti pasaules kino. „Pilosnim Keinam” ir gredzenveida kompozīcija, tomēr tas tiek panākts ar kameras darbu. Sākumā skatītājs itkā „iebrauc” šajā stāstā, beigās „aizbrauc”, aiztaisīdams aiz sevis visus ceļus atgriešanai.
„Pilsonis Keins” ir filma, kura balstās uz kontrastu radīšanu. Tai ir ļoti aizraujošs sižets, kura beigās skatītājs saprot, ka Keins bija cilvēks, kam ir bijis viss, bet tajā pašā laikā nekā. Pirmo reizi tika izmantots deep focus un deep space, lai aptvertu visus objektus, kas atrodas kadrā un saskatītu līdzību vai otrādi. Operātors izmanto zemo rakursu pirmo reizi iekļaudams griestus, divus spoguļus, veidojot brīnumainu ilūziju. Filmā tiek izmanoti monumentāli veidojumi, ēkas, Keina dzīvesvieta, opera, lai radītu varenības sajūtu, bet tajā pašā laikā galvenie varoņi liekas ļoti sīki un pazūd zem šī milzīgā spiediena uz skatītāja uztveri. „Pilsonis Keins” ir filma, ko nevar salīdzināt ar pārējām, tā ir nepārspējama, jo katru reizi iedziļinoties tajā skatītajs atrod priekš sevis ko jaunu un neizdibināmu. Tā ir „visdziļākā” filma, kuru es esmu jebkad skatījusi.
…
